pie baltas lapas apsēžos...

Šodien ap pusdienslaiku devos pakaļ suncim, kas būs mans draugs un kaimiņš uz nākamo nedēļu. Tikšanās ļoti sirsnīga un gaiša, došanās mājup ar trolejbusu, pārdzīvojums mums abiem, ka pat aizmirstu nopirkt biļeti dzīvnieciņam. Un likteņa ironija, iekāpj kontrole. Sākotnēji draudz un bar, ka parādu, ka man ir tik naudiņas cik ir, mazliet norimst un sāk pat jokot. Ehh, sanāca atdot savu sniegavīra latiņu. Neraksturīgi man, kurai bail no kotroles, tāds absolūts miers.
Esam mājās, seko rūpīgu telpu apskate un gana daudz smilkstēšanas, ieēdam un ejam laukā izskrieties un saelpoties svaigo gaisu. Pēcāk aizčāpojam uz veikalu, kur atstāju suņuku laukā. Fiksi skrienu pa veikalu pēc suņu pārtikas un savām brokastīm. Pie kases piektrūkst 34. santīmu pirkumam, jo maks aizmirsies mājās. Arī šiet mierīgi reaģēju uz pārdevējas nikno skatu manā virzienā, jo redz tagad problēmas, jāsauc menedžeris, lai noskaita nost vienu pirkumu. Citā reizē šis man liktu sajusties pazemojoši, bet nē, jo visas domas pie laukā esošā četrkājainā. Nu esam mājās, vieglas vakariņas ieēstas, mazliet smilkstēšanas, vēlme iekāpt gultā (kas netiek ļauta), izstaigājiens pa māju, savas guļvietas atrašana, kurai par labu tiek atzīta noliktā siltā sega :)). Ir labi.