| 4:38p |
no savas ierobežotās pieredzes varētu teikt, ka konkrētiem cilvēkiem pašiem vairāk palīdz nevis kustības, iestaigāti domu ceļi, kā strukturēti domāt par savu dzīvi vai vietu sabiedrībā (feminisms, toxic masculinity), bet gan vēlmes, make or break vēlmes. es spriežu pēc tā, kas man visvairāk pietrūkst. un, protams, vēlmes (nu, drīzāk "desires" nevis vēlmes) ir aristokrātu prerogatīva (barts saka, ka pūlim nav vēlmju, tikai plezīri), bet tas man pašam nemazina šī jēdziena vilkmi. |
| 4:44p |
OKEJ par literatūras saistību ar dzīvi man tā kā būtu skaidrs (pomo saka, ka valodai ar dzīvi nav saistības, tas poh, man gan liekas aizdomīgi, ka izteikumā, ka valodai nav saistības ar realitāti, iztrūkst piebildes, izņemot to, ka runāts vārds un drukāts teksts objektīvi ir realitātes daļa, protams, laikam tā ir atsauce uz to, ka teksts atdzīvojas tikai ar lasītāju, bet nu, varbūt šī neprecizitāte tikai balsta sākotnējo izteikumu. lai nu kā, literatūrai ir - tā dod brīvības sajūtu, jo literatūra ir kā nāve pret dzīvi, tajā nav turpinājuma dimensijas, kurpretim dzīvajiem attiecībā pret mirušo literatūru ir bezgalīga brīvības sajūta, to teica makenna un tao lin).
bet par literatūras saistību ar garīgumu es neesmu skaidrībā, tikai zinu, ka man ir parādījusies fiziska reakcija pret jēdzieniem "rītdiena" (cerība), "vakars", "riets", "dievs", "gaisma" utt. varētu teikt, jo vairāk lasu, jo vairāk šie jēdzieni manī iesakņojas. |