pēdējās dienās jūtu konfliktējošu emociju mežu, intensīva degšanas/gruzdēšanas sajūta.
vakar supernetto ar sevi sarunājās ļoti apaļīgs vīrs sarkanā vējjakā (pieļauju, drīzāk nekā vēlāk nomirs no sinkopes - resni pirksti, nespodra seja, pirka kaudzi krekeru un zefīru). izklausījās, ka viņam viss notiek vismaz, nu, ka viņa galvā rosās tik aizraujoši plāni, ka viņš nevar tos noklusēt.
garīgās slimībās mani vienmēr ir fascinējusi tieši "atpazīšanas aina". αναγνωρισμός. kad tu iznirsti no tumsas un saproti, ka ar tevi kaut kas līdz pašām vīlītēm nav kārtībā, man liekas, ka tādām sāpēm ļoti maz kas var līdzināties.
jutos ļoti slikti, to vērojot, un gribējās aizvērties. pie kases bija pārdevēja, kas, liekas, ar mani flirtē jau pāris mēnešus. gribēju viņai caur acīm nodot, kā likās, izmisušu empātijas sajūtu, kuru manī radīja šis vīrs. paprasīju, lai neliek ābolus maisiņā, viņa teica, ka gribēja, kā labāk. laikam apvainojās. sajutos ļoti slikti.
šodien noskatījos
e-komunista dokumentālo filmu par 24 gadus vecu meiteni, kas izlēmusi atņemt sev dzīvību - Beļģijā, kur viņai var palīdzēt to izdarīt. visu filmas laiku (~20min) teicu sev "aizveries", pie beigām pabimbāju un aizvēros arī. iesaku, lai gan nezinu, vai jums arī vajag aizvērties.