no vilciena loga starp Lībeku un Kopenhāgenu
Visu rītu smaržo un līst šie labības lauki manī – brūni, dzeltaini, brūni, medaini – vārpas un skaras – dzeltainas, izbalušas – kā mati, kā Tavi mati – reiz tālās vasarās Tavas jaunības mati.
Un Tava seja, nobrūnusi vasarai līdzi, un rokas, uz lauka labību sienot, un stilbi, stāvot uz vezuma, klaiņājot pļavās pieziedušās ap Jāņiem.                                      Līst,
pa vilciena logu jūdzēm smaržo un līst šie labības lauki manī, šīs rokas, šie stilbi, šie mati.
          Es nezināju, cik izslāpis biju, cik izkaltis, iztukšots, cik daudz manī saiet                                      kā milzu labības šķūnī šie vilnījošie                                      dzeltainie lauki, šis augums,                                      Tavs augums vilnījošais – jūdzēm, jūdzēm, jūdzēm vasaras
|