Augusts 2015   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31

4. Decembris 2013


Perfectly Lovecraftian

Posted on 2013.12.04 at 11:32
Nevainojami Lovkraftisks sapnis, ja vien neskaita to, ka šos simbolus un tēlus redzēju vēl krietni pirms uzzināju par Lovkrafta pasaulēm.

I have seen the dark universe yawning
Where the black planets roll without aim,
Where they roll in their horror unheeded,
Without knowledge, or lustre, or name.

~ HPL

Trešās personas skats bez personības, viedokļa, emocijām vai vārda, vērsts uz jaunu vēsturnieku melnā uzvalkā, glīti sasukātiem, tumšiem matiem, gkudi skuvušos, akadēmiski inteliģentu skatienu un aizrautīgu, mazliet zēnisku smaidu. Viņš notupies uz viena ceļa dzīvoklī, manā vecajā dzīvoklī uz Brīvības ielas, kad sienas dzīvojamajā istabā, sauktā par Halli, vēl bija baltas. Mēbeles, iekārtojums kā toreiz, vienīgi visa grīda atbrīvota un uz tās, ap Vēsturnieku, izkārtoti sena izskata, apdzeltējuši rakstu tīstokļi, melnā ādā iesieti sējumi, ar primitīviem grebumiem rotātas lādītes, cieši aizzīmogotas. Dažas no lietām kādreiz ir degušas, citas - ilgi gulējušas pamestās vietās, citas - aptraipītas ar tumšbrūniem traipiem. Vienu no grāmatām un kādu rulli Vēsturnieks tur rokās, it kā pozējot fotogrāfijai, un netālu redzami arī viņa pieraksti, tintes pudelīte, rakstāmspalvas, atvērtas klades un ar savādiem simboliem klātas piezīmju lapiņas. Viss ir sagatavots darbam. Dienasgaisma.

Noraustās gaisma.
Atgriežas gaisma.

Istaba jau ir tai laikā, kad sienas bija sarkanas. Visi tīstokļi ir atrauti, visas grāmatas - atvērtas, visas lādītes - atlauztas, atklājot tumšus artefaktus, kurus ir fascinējoši un instinktīvi nepatīkami uzlūkot. Pieraksti no kladēm un piezīmju lapiņām jau sen ir auguši un izstiepušies pāri grīdai un sienām, pieaugot rokraksta mežonībai un plašumam. Mēbeles ir salauztas un ar tām ir aizsisti visi logi, neļaujot saprast, vai ārā ir diena vai nakts. Brīvās vietas, kas vien nav aizsegtas ar pergamenta loksnēm, izrautām lappusēm, saburzītiem papīra gabaliem, kalpo par balstu desmitiem degošu sveču, kas izplata salkani taukainu smārdu un izgaismo telpu ar raustīgu, dzeltenu blāzmu. Ja dzīvoklī ir bijuši spoguļi, nu visi ir izsisti, sašķaidīti smalkās druskās līdz pēdējai lauskai, lai tuvumā nebūtu nevienas atstarojošas virsmas. Vēsturnieks notupies uz viena ceļa, kā iepriekš. Mati izpūruši, sen neskuvies, skatiens degošs un bālo, sastingušo seju klāj sarkani drudža pleķi. Viņš atrodas arkānā apļa centrā. Ap viņu un uz viņa ir ar brūnsarkanu vielu uzvilkti neskaitāmi piesaucoši un sargājoši simboli (es varētu tos atkārtot, es varētu...), zīmogi (kādi bija redzami senajos rakstu tīstokļos); izkārtoti akmeņi, sveces un artefakti. Tieši priekšā guļ atplesta viena no melnajām grāmatām, vissenākā, visaptraipītākā, un rokās vēl aizvērts tīstoklis, pēdējais. Vēsturnieks ieskatās acīs Trešajai Personai, sāk smaidīt, plaši atiežot zobus, un smaids ir mežonīgs, plēsīgs un triumfāls. Tīstoklis tiek atplēsts un tajā var redzēt Senajo izsaukšanas zīmogus.

Pēkšņi viņš sadzird troksni, kas citiem nav dzirdams. Tas ir vājš, taču ne ar ko nesajaucams, tā ir kustība, švīkstēšana, līšana, vīšanās tieši aiz sienām, tā ir vibrācija, kas liek sirdij sisties svešādā ritmā un elpai kļūt gārdzoši smagai; tas ir sens visums, kura nedzīvi dzīvā pulsācija kā okeāna viļņi sitas pret gaistošās realitātes vārtiem, tiecoties izlauzties jaunos medību laukos. Vēsturnieks sastingst, viņa rokas notrīc un smaids netverami transformējas dzīvniecisku šausmu izteiksmē, skatienā mijas pretestība un alkas. Viņš pietrūkstas kājās un skriešus metas ārpus apļa, skriešus pa gaiteni, līdz vannasistabai, kuras durvis ir rūpīgi aizbarikādētas un aizzīmogotas gan ar fiziskām, gan maģiskām barjerām. Tur ir palicis vienīgais neskartais spogulis. Nežēlojot rokas, kas drīz asiņo, Vēsturnieks rauj vaļā, ko agrāk pats nostiprinājis, līdz durvis ir vaļā, un viņš metas telpā, durvis aizs sevis aizslēdzot un cieši tās noslēdzot. Trešā Persona paliek ārpusē. Citiem nedzirdamais troksnis kļūst skaļāks, tas bango, vaid, rēc, un sitas pret spoguļa virsmu no otras puses, to caurvij neprātā dzimusi tauru un bungu kakofonija un stikla plaisāšana, jā, stikls jau plaisā. Bet pāri visam - no čukstiem līdz eksaltētiem kliedzieniem augusi Vēsturnieka balss. Viņš sākumā pinas vārdos, tie klūp viens pāri otram un liekas vien nesakarīga murdēšana, līdz skaidrāk un skaidrāk ir dzirdama viņa skandētās vārsmas - Ia! Ia! Cthulhu Fthagn! Ph'nglui mglw'nfah Cthulhu R'lyeh wgah'nagl fhtagn! Saucienos ir dzirdama ekstāze, šausmas, ārprāts, atklāsme, histērija, un tiem pievienojas citi, balss pār balsij, pirmatnīgas un necilvēciskas, vienīgās, kas skandētos vārdus spēj izrunāt patiesi pareizi; tās, no kurām tie reiz dzimuši nešķīstā radīšanas aktā. Noskan ass stikla salūšanas troksnis, liekas, Vēsturnieks ir tajā triecies ar rokām, un viņa skandēšana top par augstu, panikas pārņemtu kaucienu, tad guldzošu gārdzienu, un pa durvju spraugu pēc mirkļa sāk sūkties asinis. Nē, viņš nepārgrieza rokas, asiņu ir par daudz, un nu viņa balsi vairs nevar dzirdēt nemaz, tikai smagu šļūkšanu, valstīšanos pa mitru virsmu, garenu ķermeņu slīdēšanu un locīšanos, kā cilvēka ķermenis nekad nevarētu izlocīties. Blīva masa smagi triecas pret durvīm, tiesoties pārraut pēdējos vārtus.

Pazūd gaisma.

Viss notiekošais pavadīts ar SKAŅDARBU.

***
Yes, yes, how delightfully, bloody YES!

Iepriekšējā diena  Nākošā diena