Augusts 2015   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31

19. Septembris 2013


Posted on 2013.09.19 at 01:44
Augstu klinšu ieskauta, senlaicīga ostas pilsēta okeāna malā. Ik pa dažiem mēnešiem ostā piestāj gigantisks burinieks no svešām zemēm, un ik reizi kāda jauna sieviete stāv krastmalā un to sapņaini vēro. Šajās dienās viņa vienmēr tērpjas greznā, paššūtā kleitā, kuras tumšzilajā svārku daļā ir zelta brokāta ielaidumi. Cilvēki runā, ka viņa ir bezcerīgi iemīlējusies kuģa kapteinī, kas viņai nepievērš uzmanību, taču patiesība ir cita - viņa ir iemīlējusies buriniekā un zelta ielaidumu viņas kleitā ir tik, cik kuģim mastu. Krastmalā viņa sapņo par vientulīgo brīvību, kas ir atrodama tikai okeāna vidū, par vējiem, kas ir gulējuši kuģa burās, par neredzētām zemēm un svešām paražām...un tā sapņos vienmēr, kamēr vien burinieks piestās ostā, pat, ja tas reiz notiks tikai kāda sapņos.

***

Nokļūstu būtņu (jo "cilvēcība" ir tāds atvērts un nenoteikts jautājums dažreiz) kopienā, kas labo atmiņas un sapņus. Ja stāsts, atmiņa, sapnis, pasaule sāk tuvoties aizmirstībai, ir gari, kas iekļūst šajās realitātēs un atjauno stāsta plūdumu, lai tas turpinātos un stāsti, kas savstarpēji rada un uztur pasaules, neizirtu. Būtņu kopējo skaitu nezinu, jo ir vairākas vienlaikus eksistējošas grupas, taču manā kopienā tādu ir trīspadsmit. Visi viens otru uzrunā pēc kārtas numura (kārtas numurs neapzīmē hierarhisko secību) un, tā kā manas kopienas Pirmais šo darbu ir beidzis, Pirmā vārdu iegūstu es. Ir gan vīrišķie, gan sievišķie, gan nekatrie, no dažādām pasaulēm, sugām un rasēm. Kopienai ir galvenā mītne nelielā, atsevišķi radītā realitātē, kas ir veidota jauka, mežonīga dārza veidolā, kura centrā ir ziedošs pakalns, kura virsotnē, savukārt, nams. No pakalna plūst strauja upe, pār kuru cits pie cita liecas trīspadsmit tilti - katram kopienas garam vienas, paša radīts ar rokas mājienu. Mans ļoti atgādina šo, tikai ar grezniem akmens kalumiem, kas ietver katru arku no apakšpuses - http://www.see-derbyshire.co.uk/images/bakewell,_medieval_bridge_-crop-u4728.jpg. Mītne kalpo kā izejas un atgriešanās punkts - kad tajā aizmiedz, pamosties savā realitātē, un aizmiegot savā realitātē vari ātrāk atgriezties mītnē, bez apkārtceļiem.

No mītnes realitātes citās pasaulēs nokļūt nav pārāk grūti, taču ir jājūt īstie pieejas punkti. Tie var būt acīmredzami - kā durvis, vārti, skapji, tuneļi, arkas, tilti, un arī tikai nojaušami - īstā ēna, kuru šķērsot, īstais spogulis, kurā ieskatīties, īstais punkts, kurā gribēt, lai pasaules pašķiras. Reiz tā bija pelnu pelēka, sekla un auksta jūra, kurai bija jādodas pāri peldus, uzmanoties no sārtām, plēsīgām zivīm un neapmaldoties biezai miglai, kas gūlās pāri bezvējā sastingušajam ūdens klajumam. Drīz parādījās otrs krasts, kas bija kā spoguļattēls tikko pamestajam, ja neskaita to, ka pilnīgi pretējs. Citreiz bija jāsajūt īstā vieta uz neizteiksmīgas sienas, kur uzzīmēt krīta durvis, kas atvērtos un ielaistu mežonīgā, pirmatnējā mežā, kurā jau gaidītu no aizmirstības izsaukts nezvērs, kura uzdevums ir tikai aprīt kārtējo upuri. Vēl kādā reizē tā bija mežonīga, neizmērojami liela stepe, kuras sirdī bija pamests kaps, kurā zem zārka bija atrodama lūka un dziļi ejošas kāpnes, kas aizvestu līdz pasaulei, kurā viss dzīvo ačgārni un Saule ir zila. Pasaules bija pasauļu izsapņotas, vienotas sarežģītos rakstos, viena otru balstošas, viena otru iznīcinošas. Katrā ceļotāju no kopienas sagaidīja kāds artefakts - apģērbs, rotaslieta, ierocis, ko pielikt pie sava auguma un uz laiku pieņemt pasaules aizmirstā varoņa izskatu, raksturu, likteni, lai no jauna izdzīvotu viņa stāstu un neļautu tam pazust nekadībā. Katrā pasaulē bija jādzimst, jāmirst, jāmīl, jānīst no jauna, ikreiz citādā veidā, pie tam - ne jau tikai rakstītu vai citādi iemūžinātu stāstu realitātēs, bet arī slepenos sapņos, par kuriem to redzētājs varbūt nevienam nekad ij nebija stāstījis. Jo katram sapnim ir spēks radīt un graut; aizmirst nevar nevienu.

Iepriekšējā diena  Nākošā diena