Augusts 2015   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31

14. Aprīlis 2013


Posted on 2013.04.14 at 23:27
Neesmu dažas dienas šo pierakstījusi, tāpēc detaļas nedaudz pabalējušas. Vasara. Pāri mežainam apvidum paliela ļaužu grupa ar helikopteriem transportē vairākas garenas koka kastes. Es to redzu, gribu zināt vairāk, sekoju. Grupai seko arī citi, kas šīs kastes vēlas iegūt savā valdījumā - kaut kāda militarizēta vienība. Viņi satiek mani un jautā, pa kuru ceļu grupa devusies, taču norādu nepareizo. Uz purvu. Pati te eju, te pa koku galotnēm lodāju, te lidoju nopakaļus. Viss ir zaļš, zaļš, zaļš. Ceļš apstājas pļavā, pie augstām klintīm, lapukoku audzes ielokā. Kastes tiek atvērtas. Tajās ir miesas gabali. Tie tiek likti noteiktā kārtībā uz zemes, zālē, ar tiem runā, tos vārdo. Tad tie sāk vīties un vienoties un pamazām pieceļas stalts augums. Garāks par jebkuru cilvēku, smalkiem kauliem, stiegroti muskuļots, savādi ēterisks, tomēr spēcīgs, bez novecojuma, slimību vai ievainojumu pēdām. Bez dzimumzīmēm, bez matiem, bez nabas. Āda iekšēji staro bāli zeltaina. Sejas vietā - teju mežģīņots vijums no ādas kārtām, kas sastingušas pirmatnējā, nekustīgā mākslas darbā, atgādinot kalumus rūnakmeņos. Viņš bija Nāve un es pie Viņa gāju. Viņa tuvums man pieskārās un tajā es ieņēmu Viņa bērnu. Tas piedzima tūdaļ, kā gaismas uzliesmojums caur manām šūnām un dobja dunoņa pāri pasaulei, un tajā man tika doti spārni, visos toņos zili, no saknēm teju melni un galos kā debess.

Un Nāve bija visā man līdzās.

Iepriekšējā diena  Nākošā diena