Sapņu templis

Zemei tuvojas Komēta. Un pietuvojas tā, ka es uz tās uzlecu un pa tās trajektoriju braucu prom. Izrādās, ka komētai iekšā ir tāda kā istaba, kurā iekāpju un pa logu skatos, kā Zeme attālinās. Un apzinos, ka, jo tālāk esmu, jo lēnāk rit laiks manā apziņas punktā, bet ātrāk - uz Zemes, un ar katru sekundi, ko pavadu uz komētas, palielinās attālums starp manu un Zemes realitāti, līdz ar to - cerība un jēga atgriezties. Pie sienas komētas istabā ir karte, uz kuras ļoti interesantās shēmās attēlota Zemes vēsture, apdzīvotība un attīstība, un acu priekšā tas viss pamazām reducējas līdz līnijām, kas apzīmē izmirušu planētu, pēc kā saprotu, ka tur jau ir pagājuši simtiem tūkstoši gadu. Tas bija visnotaļ skumji un vientuļi, un komētas virzībā laikam vēl bija punkts, kad tā nolidoja vēlreiz tuvu gar Zemi, bet tad tur jau bija tikai pelēks tuksnesis ar sagruvušām metāla konstrukcijām šur un tur. Pa to laiku biju iemācījusies komētu ar gribēšanu vadīt, tad nu gribēju uz vietu, kur ir dzīvība, un tālu, tālu atradu planētu, kas visa bija jūra, ar vienu milzu salu, kas bija izmargota ar fantastiskām lagūnām. Viss zaļi-zili skaists, dzīvs, ar vijīgiem kokiem, eksotiskiem ziediem, mežonīgi dzīvām un intensīvām krāsām, silts un maigs. Tur komēta viegli nolaidās, bez trieciena, un man pretī nāca tirkīzzilas un debeszilas, ļoti garas būtnes ar slaikiem, tieviem un caurspīdīgiem locekļiem, garenām, fejiskām sejām, ļoti slīpām un mazliet kukainīgām acīm, un interesantām, metāliskām galvas rotām, kādas esmu agrāk vīzijsapņos ļoti neskaidri redzējusi, bet šoreiz tas bija skaidri. Es jutos nedroša, vai viņi mani pieņems un vai maz drīkstu tā vienkārši ierasties, bet viens no viņiem draudzīgi stiepa pretī roku, lai palīdzētu izkāpt un uzņēma ar sapratni, laipni. Tur bija tāds vējš, it kā atrastos siltā, tekošā ūdenī, kas sīkās tērcēs skrien ap ādu.