Sapņu templis

Senā bērnībā bieži mēdzu sapņot par kādu ūsainu vīrieti gaišā kreklā, kurš man dzinās pakaļ pa tumšām ieliņām, reizēm pat ielauzās dzīvoklī, un stiepa mani sev līdzi. Sapnis nekad nenonāca līdz galam, bet vienmēr biju pārbijusies, jo likās, ka notiks kas ļoti ļauns. Droši vien šo tēlu radīja vecāku stāsti par ļaunajiem cilvēku nolaupītājiem, lai nu kā, toreiz šo kopsakarību īsti vēl neizpratu un man no viņa bija bail.
Šonakt sapnī biju savā bērnības mājvietā un nedarīju tur neko nozīmīgu (bija gan pāris simbolu, kas bija tīri interesanti, bet to zemteksts tomēr ir pārāk privāts), kad pēkšņi dzīvoklī ielauzās jau minētais vīrietis kopā ar vēl diviem, rokās stiepjot otru mani - kāda biju kādu 8 gadu jaunumā. Cilvēklaupītāja biedri novicināja man gar seju nažus, kaut ko draudēja, bet bail man nebija, tikai morāls bezspēks uznāca - gribēju zvanīt kādiem glābšanas dienestiem, tikai nezināju, vai kāds paspēs atbraukt un vai vispār no tā ir jēga, galu galā, sapnis taču...
Pag. Sapnis. Nu jā, es zinu, ko darīt.
Es aizrāvu viņus tieši uz Elli. :)