Sapņu templis
Citas realitātes dienasgrāmata
Nakts lauskas
Posted on 2010.05.04 at 21:12
Daudz viņu bija, viena pēc otras.
***
Bērnišķīga rotaļa. Sēžu uz ceļiem pielijušā parkā un no stikla lauskām un violetām svecēm izlieku līkloču celiņu pelēkās smiltīs. Lietus nodzēš svecīšu liesmas, bet es tās arvien iededzu ar elpu.
***
Kāds šamanis Tibetā uztrūkstas no miega. Viņš ir redzējis sapni, kurā citam šamanim - viņa skolotājam - draud briesmas. Viņš ir centies savu skolotāju brīdināt vai pasargāt, bet tas nav izdevies, tāpēc viņš sūta savu jauno mācekli ceļā, lai brīdinājumu nogādātu fiziski. Tomēr māceklis ir nepieredzējis un neuzmanīgs; tikko uzrauts no saldākā miega viņš ātri ieslīd sapņu valstībā, kurā viss ir baltā un biezā miglā vērpts, un skrien pa pienaina stikla labirintu, kura augstās sienas ik uz soļa krīt pār viņa pleciem, sašķīstot neskaitāmi daudzās lauskās un sagriežot viņu gabalu gabalos. Tomēr jau pēc mirkļa māceklis ir atkal vesels, atkal skrien, atkal tiek sacirsts, līdz skrējienā ir tapis no bērna par vīru.
***
Gara, ne pārāk glīta gaišmate stāsta, ka ir redzējusi sapnī (ko tūdaļ redzu kā savu), ka Sapņu dievs ir ticis sagūstīts uz melnas salas ar augstu, tumšu vulkānu - nekā cita tur nav. Vulkāns izverd sarkanu lavu, tomēr tā nevis dedzina, bet kļūst par ugunīgi sārtām tulpēm, kas drīz kā mežs klāj visu salu. Kad izvirdums beidzas, Sapņu dievs aiziet, bet lavas tulpes sastingst melnas un sabirzt vēja iznēsātos pelnos. Sala no jauna ir melna un tukša, bet gaišmate vairs nekad sapņos neredz Sapņu dievu.
***
Trīs savstarpēji nesaistīti bērni - divi zēni un meitene - kādā bibliotēkā ir atraduši trīs senus arābu gudro sarakstītus maģijas sējumus, pie kuriem ar sarežģītām zintīm ir piesaistīt trīs spēcīgi ifrīti. Katram no bērniem ar savu grāmatu niekojoties nez kā izdodas attiecīgo ifrītu atbrīvot. Viens no tiem ir uguns gars, sarkani liesmains putns ar fantastiski garām astes spalvām. Otrs ir zemes gars, dzelteni ugunīgs pus-vērsis, pus-vilks. Trešais ir ūdens gars, tumšzili kvēloša čūska. Katrs ifrīts kā paklausīgs kalps izpilda visas bērnu vēlmes, bet pretī lūdz tikai vienu - lai tie ļautos tikt aizvesti uz kādu ifrītam svarīgu vietu. Bērni piekrīt, viņi neredz savu ifrītu lūgumos nekā ļauna un viņus apbur pēkšņā varas un vēlmju piepildījuma sajūta, tāpēc, uz garu mugurām nesti, satiekas pelēcīgā meža izcirtumā, kurā atrodas trīs pussabrukušas, grieķu tempļiem līdzīgas svētvietas. Katrs no bērniem tiek apsēdināts vienā no tempļiem, un tur izrādās, ka trīs ifrīti ir beidzot atnesuši trīs upurus, lai atmodinātu savu dievu, kurš augšāmcels pārējos jebkad un jebkur ieslodzītos garus un atjaunos senos pasaku laikus, kur gari valdīja pār cilvēku prātiem, un ne otrādāk. Sapņa beigas izgaisa trīs krāsu uzliesmojumā - sarkanā, dzeltenā un zilā.
***
Slēgts, pamests teātris, kas manos bērnības sapņos bija jauns, allaž darbīgs. Tam bija trīs ieejas - divas malējās, pa kurām arī iekšā devos es, un centrālā, pa kuru drīkstēja ienākt tikai smalkākie ļaudis - tā veda tieši uz balkoniem. Viss šajā teātrī ir saspiests un zems, it kā daudz mazāka auguma cilvēkiem, sānu ieejas ir būvētas kā izliektas, platas koka kāpnes, kuru galā ir stiklotas biļešu kases. Viss darināts no koka. Šoreiz izmantoju iespēju un uzlaužu centrālās durvis - vēlos redzēt skatu no balkona un arī konstrukcijas virs skatuves. Kad balkons ir gana izpētīts un uzlienu augstāk, pamanu, ka laikam ir nostrādājusi kāda signalizācija, jo uz tukšās skatuves iedegas apgaismojums un iznāk vairāki sargi, kas lūkojas, kas noticis. Nolemju sēdēt klusi un nelikt par sevi manīt, kad pēkšņi vienkārši izslīdu cauri koka konstrukcijām un piezemējos uz skatuves tieši pie viena sarga kājām. Nepagūstu pat nodomāt, kā nākas, ka esmu spējusi slīdēt kā rēgs, kad sargs iekliedzas - dēmons! Paspēju vien palūkoties uz savām rokām, kas nez kāpēc bija kļuvušas spilgti baltas, ar melnu vēnu dzīslojumu, melniem nagiem un tādām pat liesmiņām pirkstu galos, kad jau atkal izslīdēju cauri grīdai - šoreiz jau citā dimensijā, strauji krītot lejup necaurskatāmā tumsā. Nokritu smagi, uz sāniem, savādā vietā bez kādām sienām vai griestiem, blāvi izgaismotu tikai tiktāl, cik tajā brīdī tur sniedzās mana apziņa. Apskatīju un aptaustīju sevi - biju mainījusies. Āda bija kļuvusi sniegbalta, ierastās drēbes aizstāja askētisks, melns krekls un bikses, kā arī, šauri ādas apavi. Caur puscaurspīdīgo ādu bija redzami lēni pulsējoši asinsvadi, kurus pildīja kaut kas līdzīgs drīzāk melniem dūmiem, ka asinīm. Seja likās tāda pati, tikai šaurāka un kalsnāka, bet mati likās esam kaut kas pa vidu straumes līgotām ūdenszālēm un melnas uguns liesmām. Nojauta teica priekšā, ka esmu Ellē un tiešām esmu tai piederīgs dēmons, lai arī prātam šī doma likās vienkārši smieklīga. Tajā brīdī man sāka mežonīgi sāpēt kaut kur starp lāpstiņām un agonijas apmiglotā atklāsmē sapratu, ka tur nāk mani spārni - un tā arī bija, tie pārlauza pušu manu ādu un izplauka kā asni no zemes pavasarī, melni, kā viss apkārt, šauri, ādaini un ačgārni apgriezti. Kliedzu, cik spēju, un būtu kliegusi vairāk, bet vienlaikus arī smējos savādā, ekstātiskā, ārprātīgā priekā par notikušo. Biju jauna un vāja, tikko dzimusi tumsā, sāpju nomocīta, un sapratu, ka vēlos būt citādāka. Norāvu jau tā saplēsto kreklu un apskatīju savu torsu. Pie kreisā pleca redzēju ādā iededzinātu zīmi, kas līdzinājās pusei Saules un pusei Mēness, bet ap kaklu man karājās sudrabaina, smalka ķēdīte ar apgrieztu, pulēta sudraba trijstūri, kura malas bija viegli ieliektas. Novērtēju savas rokas, savas liesmas. Tad iekodos apakšlūpā, jo zināju, ka sāpēs, un ieķēros spārnu saknēs, lai apgrieztu tos otrādāk, taisnā virzienā. Tas tik tiešām bija mokoši un jutu, ka plaukstas pieplūst ar manis pašas asinīm, bet tas ātri bija padarīts. Pēc tam ar liesmām no pirkstu galiem sāku papildināt tetovējumu pie pleca, līdz tas bija kļuvis par pilnu Sauli un pilnu Mēnesi - nevēlējos būt puse ne no kā. Jutu, ka to darot esmu kļuvusi garāka un spēcīgāka augumā. Pamāju ar roku tumsā, radot spoguļvirsmu savā priekšā, un, tajā skatoties, mainīju savu seju, līdz tā kļuva androgīna, lai arī visai asa un vīrišķīga - tomēr savu dzimumu biju zaudējis, kā vēlējos. To darot, mainījās arī mani mati, no juceklīga liesmu mākoņa kļūstot par sakārtotu smalku bizīšu kārtojumu, cieši pieglaustu pakausim, virs kura pacēlās tumši liesmains nimbs. Spogulī redzēju, ka arī acis ir melnas un izgaro tumšu dūmaku. Ekstātiskā sajūta ieguva saviļņota miera apveidus. Ar rokas vēzienu aizmēzu spoguļvirsmu, un tajā mirklī atklājās apkārtējā vide - plats, bāli sudrabainas gaismas apmirdzēts ceļš visdziļākā bezdibeņa pašās dzīlēs, no kura uz abām pusēm aizvijās metāliski melnu torņu labirinti, bet tālu priekšā, kur ceļš jau vairāk līdzinājās milzīgam, apaļam laukumam, no tā malām cēlās šauras, nekā nebalstītas akmens kāpnes, vijoties augšup arvien šaurākā un stāvākā spirālē, kuras pašā galā slējās augstas, obsidiānam līdzīgas klinšu šķautnes - zināju, ka tur mīt viņš, Rītazvaigzne. Uz bālā ceļa klusi savos ceļos slīdēja dažādas ēnas - cilvēki un citas būtnes, kuru Elle bija Nezināt - kas viņi ir, ko iesākt tālāk, kam vispār ir nozīme. Dēmoni starp viņiem bija tie, kas gan zināja, kur ir un kas viņi ir, bet jēga gan bija katram paša izsapņota, ne patiesā, un daudziem no tiem - jaukt prātus klusajiem klejotājiem, arvien apstulbinot viņus to samudžinātajos meklējumos.
Ievēroju, ka ap manu kreiso roku ir aptīta gara pātaga - to negribēju, tāpēc norāvu, un tās vietā no visuresošā sudrabainā spīduma izvērpu rēgaini caurspīdīgu liliju ar trīs ziediem. Gribēju doties pie Rītazvaigznes un runāt - vairs nezinu tikai, par ko. Baltais ceļš izrādījās īsāks, kā likās, drīz biju pie kāpnēm - kas izrādījās augstākas, kā likās. Pa tām kāpa daudzi, bet visi nomira pusceļā, un es negribēju būt starp tiem, tāpēc vienkārši izpletu spārnus un laidos augšup, liliju lepni turot pie krūtīm - jo zināju, ka tikai lepnums var palīdzēt pārvarēt bezgalīgo pakāpienu skaitu.
Es zinu, ka mēs runājām, bet atceros no tā tikai ciprešu smaržu, vētrainu nakti un kaisli, kaisli, kaisli.
***
Bērnišķīga rotaļa. Sēžu uz ceļiem pielijušā parkā un no stikla lauskām un violetām svecēm izlieku līkloču celiņu pelēkās smiltīs. Lietus nodzēš svecīšu liesmas, bet es tās arvien iededzu ar elpu.
***
Kāds šamanis Tibetā uztrūkstas no miega. Viņš ir redzējis sapni, kurā citam šamanim - viņa skolotājam - draud briesmas. Viņš ir centies savu skolotāju brīdināt vai pasargāt, bet tas nav izdevies, tāpēc viņš sūta savu jauno mācekli ceļā, lai brīdinājumu nogādātu fiziski. Tomēr māceklis ir nepieredzējis un neuzmanīgs; tikko uzrauts no saldākā miega viņš ātri ieslīd sapņu valstībā, kurā viss ir baltā un biezā miglā vērpts, un skrien pa pienaina stikla labirintu, kura augstās sienas ik uz soļa krīt pār viņa pleciem, sašķīstot neskaitāmi daudzās lauskās un sagriežot viņu gabalu gabalos. Tomēr jau pēc mirkļa māceklis ir atkal vesels, atkal skrien, atkal tiek sacirsts, līdz skrējienā ir tapis no bērna par vīru.
***
Gara, ne pārāk glīta gaišmate stāsta, ka ir redzējusi sapnī (ko tūdaļ redzu kā savu), ka Sapņu dievs ir ticis sagūstīts uz melnas salas ar augstu, tumšu vulkānu - nekā cita tur nav. Vulkāns izverd sarkanu lavu, tomēr tā nevis dedzina, bet kļūst par ugunīgi sārtām tulpēm, kas drīz kā mežs klāj visu salu. Kad izvirdums beidzas, Sapņu dievs aiziet, bet lavas tulpes sastingst melnas un sabirzt vēja iznēsātos pelnos. Sala no jauna ir melna un tukša, bet gaišmate vairs nekad sapņos neredz Sapņu dievu.
***
Trīs savstarpēji nesaistīti bērni - divi zēni un meitene - kādā bibliotēkā ir atraduši trīs senus arābu gudro sarakstītus maģijas sējumus, pie kuriem ar sarežģītām zintīm ir piesaistīt trīs spēcīgi ifrīti. Katram no bērniem ar savu grāmatu niekojoties nez kā izdodas attiecīgo ifrītu atbrīvot. Viens no tiem ir uguns gars, sarkani liesmains putns ar fantastiski garām astes spalvām. Otrs ir zemes gars, dzelteni ugunīgs pus-vērsis, pus-vilks. Trešais ir ūdens gars, tumšzili kvēloša čūska. Katrs ifrīts kā paklausīgs kalps izpilda visas bērnu vēlmes, bet pretī lūdz tikai vienu - lai tie ļautos tikt aizvesti uz kādu ifrītam svarīgu vietu. Bērni piekrīt, viņi neredz savu ifrītu lūgumos nekā ļauna un viņus apbur pēkšņā varas un vēlmju piepildījuma sajūta, tāpēc, uz garu mugurām nesti, satiekas pelēcīgā meža izcirtumā, kurā atrodas trīs pussabrukušas, grieķu tempļiem līdzīgas svētvietas. Katrs no bērniem tiek apsēdināts vienā no tempļiem, un tur izrādās, ka trīs ifrīti ir beidzot atnesuši trīs upurus, lai atmodinātu savu dievu, kurš augšāmcels pārējos jebkad un jebkur ieslodzītos garus un atjaunos senos pasaku laikus, kur gari valdīja pār cilvēku prātiem, un ne otrādāk. Sapņa beigas izgaisa trīs krāsu uzliesmojumā - sarkanā, dzeltenā un zilā.
***
Slēgts, pamests teātris, kas manos bērnības sapņos bija jauns, allaž darbīgs. Tam bija trīs ieejas - divas malējās, pa kurām arī iekšā devos es, un centrālā, pa kuru drīkstēja ienākt tikai smalkākie ļaudis - tā veda tieši uz balkoniem. Viss šajā teātrī ir saspiests un zems, it kā daudz mazāka auguma cilvēkiem, sānu ieejas ir būvētas kā izliektas, platas koka kāpnes, kuru galā ir stiklotas biļešu kases. Viss darināts no koka. Šoreiz izmantoju iespēju un uzlaužu centrālās durvis - vēlos redzēt skatu no balkona un arī konstrukcijas virs skatuves. Kad balkons ir gana izpētīts un uzlienu augstāk, pamanu, ka laikam ir nostrādājusi kāda signalizācija, jo uz tukšās skatuves iedegas apgaismojums un iznāk vairāki sargi, kas lūkojas, kas noticis. Nolemju sēdēt klusi un nelikt par sevi manīt, kad pēkšņi vienkārši izslīdu cauri koka konstrukcijām un piezemējos uz skatuves tieši pie viena sarga kājām. Nepagūstu pat nodomāt, kā nākas, ka esmu spējusi slīdēt kā rēgs, kad sargs iekliedzas - dēmons! Paspēju vien palūkoties uz savām rokām, kas nez kāpēc bija kļuvušas spilgti baltas, ar melnu vēnu dzīslojumu, melniem nagiem un tādām pat liesmiņām pirkstu galos, kad jau atkal izslīdēju cauri grīdai - šoreiz jau citā dimensijā, strauji krītot lejup necaurskatāmā tumsā. Nokritu smagi, uz sāniem, savādā vietā bez kādām sienām vai griestiem, blāvi izgaismotu tikai tiktāl, cik tajā brīdī tur sniedzās mana apziņa. Apskatīju un aptaustīju sevi - biju mainījusies. Āda bija kļuvusi sniegbalta, ierastās drēbes aizstāja askētisks, melns krekls un bikses, kā arī, šauri ādas apavi. Caur puscaurspīdīgo ādu bija redzami lēni pulsējoši asinsvadi, kurus pildīja kaut kas līdzīgs drīzāk melniem dūmiem, ka asinīm. Seja likās tāda pati, tikai šaurāka un kalsnāka, bet mati likās esam kaut kas pa vidu straumes līgotām ūdenszālēm un melnas uguns liesmām. Nojauta teica priekšā, ka esmu Ellē un tiešām esmu tai piederīgs dēmons, lai arī prātam šī doma likās vienkārši smieklīga. Tajā brīdī man sāka mežonīgi sāpēt kaut kur starp lāpstiņām un agonijas apmiglotā atklāsmē sapratu, ka tur nāk mani spārni - un tā arī bija, tie pārlauza pušu manu ādu un izplauka kā asni no zemes pavasarī, melni, kā viss apkārt, šauri, ādaini un ačgārni apgriezti. Kliedzu, cik spēju, un būtu kliegusi vairāk, bet vienlaikus arī smējos savādā, ekstātiskā, ārprātīgā priekā par notikušo. Biju jauna un vāja, tikko dzimusi tumsā, sāpju nomocīta, un sapratu, ka vēlos būt citādāka. Norāvu jau tā saplēsto kreklu un apskatīju savu torsu. Pie kreisā pleca redzēju ādā iededzinātu zīmi, kas līdzinājās pusei Saules un pusei Mēness, bet ap kaklu man karājās sudrabaina, smalka ķēdīte ar apgrieztu, pulēta sudraba trijstūri, kura malas bija viegli ieliektas. Novērtēju savas rokas, savas liesmas. Tad iekodos apakšlūpā, jo zināju, ka sāpēs, un ieķēros spārnu saknēs, lai apgrieztu tos otrādāk, taisnā virzienā. Tas tik tiešām bija mokoši un jutu, ka plaukstas pieplūst ar manis pašas asinīm, bet tas ātri bija padarīts. Pēc tam ar liesmām no pirkstu galiem sāku papildināt tetovējumu pie pleca, līdz tas bija kļuvis par pilnu Sauli un pilnu Mēnesi - nevēlējos būt puse ne no kā. Jutu, ka to darot esmu kļuvusi garāka un spēcīgāka augumā. Pamāju ar roku tumsā, radot spoguļvirsmu savā priekšā, un, tajā skatoties, mainīju savu seju, līdz tā kļuva androgīna, lai arī visai asa un vīrišķīga - tomēr savu dzimumu biju zaudējis, kā vēlējos. To darot, mainījās arī mani mati, no juceklīga liesmu mākoņa kļūstot par sakārtotu smalku bizīšu kārtojumu, cieši pieglaustu pakausim, virs kura pacēlās tumši liesmains nimbs. Spogulī redzēju, ka arī acis ir melnas un izgaro tumšu dūmaku. Ekstātiskā sajūta ieguva saviļņota miera apveidus. Ar rokas vēzienu aizmēzu spoguļvirsmu, un tajā mirklī atklājās apkārtējā vide - plats, bāli sudrabainas gaismas apmirdzēts ceļš visdziļākā bezdibeņa pašās dzīlēs, no kura uz abām pusēm aizvijās metāliski melnu torņu labirinti, bet tālu priekšā, kur ceļš jau vairāk līdzinājās milzīgam, apaļam laukumam, no tā malām cēlās šauras, nekā nebalstītas akmens kāpnes, vijoties augšup arvien šaurākā un stāvākā spirālē, kuras pašā galā slējās augstas, obsidiānam līdzīgas klinšu šķautnes - zināju, ka tur mīt viņš, Rītazvaigzne. Uz bālā ceļa klusi savos ceļos slīdēja dažādas ēnas - cilvēki un citas būtnes, kuru Elle bija Nezināt - kas viņi ir, ko iesākt tālāk, kam vispār ir nozīme. Dēmoni starp viņiem bija tie, kas gan zināja, kur ir un kas viņi ir, bet jēga gan bija katram paša izsapņota, ne patiesā, un daudziem no tiem - jaukt prātus klusajiem klejotājiem, arvien apstulbinot viņus to samudžinātajos meklējumos.
Ievēroju, ka ap manu kreiso roku ir aptīta gara pātaga - to negribēju, tāpēc norāvu, un tās vietā no visuresošā sudrabainā spīduma izvērpu rēgaini caurspīdīgu liliju ar trīs ziediem. Gribēju doties pie Rītazvaigznes un runāt - vairs nezinu tikai, par ko. Baltais ceļš izrādījās īsāks, kā likās, drīz biju pie kāpnēm - kas izrādījās augstākas, kā likās. Pa tām kāpa daudzi, bet visi nomira pusceļā, un es negribēju būt starp tiem, tāpēc vienkārši izpletu spārnus un laidos augšup, liliju lepni turot pie krūtīm - jo zināju, ka tikai lepnums var palīdzēt pārvarēt bezgalīgo pakāpienu skaitu.
Es zinu, ka mēs runājām, bet atceros no tā tikai ciprešu smaržu, vētrainu nakti un kaisli, kaisli, kaisli.