Sapņu templis

Abos sapņos nepiedalījos kā persona, drīzāk biju sapni radoša un sapnī dzīvojoša apziņa, kas reizē spēj būt gan vienkārši vērotājs, gan jebkurš no sapņa notikumiem vai tēliem. Ļoti patīkama sajūta...dabiska.

1.

Slīpa, tumšzaļa, tādiem kā ķērpjiem apaugusi, lejupejoša nogāze. Tie luminiscējoši mirdz un nogāzi no visām pusēm ietver blīvs to pašu ķērpju tunelis - izskatās kā apakšzemē. Vietām atmirdz pelēkzilgani spīdoši kristāliskas masas bloki ar virsmu, kas ir tik gluda, ka izskatās teju mehāniski nopulēta. Tuneļa līkumā, strauji tuvojoties manas apziņas redzespunktam, parādās dīvains radījums. Tas nav līdzīgs nevienam no dzīvniekiem vai kukaiņiem, kas mīt uz Zemes, tāpēc centīšos aprakstīt tāpat. Garumā tas ir apmēram 10-15 metrus garš, augstumā - apmēram trīs metri. Tā forma atgādina garu, mīkstu cauruli, kas ik pa diviem metriem nedaudz iespiesta ar tādu kā muskuļotu gredzenu, kas, savukārt, izskatās pēc paralēli un cieši novietotām zemādas korsešu ribiņām, tikai krietni lielākām diametrā. Katram atsevisķajam radījuma posmam ir noapaļota cilindra forma. Radījuma krāsa ir dažādās nokrāsās zaļa, pārklāta ar šķietami staipīgu, luminiscējošu tīklojumu, kas nemitīgi maina savu rakstu uz radījuma ķermeņa. Ķermeņa posmu apakšpusē apbusēji un simetriski ir izvietoti gaišāk zaļi, viegli izvirzīti gredzeni, kas ir līdzīgi tiem, kas norobežo atsevišķos ķermeņa posmus. No katra gredzena stiepjas desmitiem kustīgu, gaišzaļu taustekļu, kas to galā ir mīksti un divdaļīgi, līdzīgi ziloņa snuķa galam. Taustekļu mīkstums tomēr ir tikai šķietams - liekas, ka no iekšpuses tos uztur ķermeņa iekšējo šķidrumu spiediens, tāpēc katrs no tiem spēj atsperīgi, precīzi un izturīgi atspiesties pret tuneļa sienām. Taustekļu kūļi darbojas ļoti strauji, ne reizi savstarpēji nesapinoties, vienlaikus gan zibenīgi pārvietojot ķermeni, gan kalpojot kā apkārtnes izpētes instrumenti. To galā esošā sadalījuma vidū atrodas miesā ievilkts, tumši dzeltenbrūns konusa formas dzelonis ar sarkanīgu, vertikālu rievojumu. Ķermeņa pakaļpusē miesa ir savādi izplūdusi, veidojot kaut ko līdzīgu biezam, puscaurspīdīgam palagam ar noapaļotu galu, kas velkas pakaļ tā nesējam, pastāvīgi tiekot turēts dažus centimetrus virs zemes un ne reizi nepieskaroties nevienam svešķermenim. Tā iekšpusē, līdzīgi kā visā ķermenī, no tiek viegli vibrējoša pulsācija, sinhrona dzeltenīgi zaļganas, luminiscējošas vielas uzplaiksnījumiem. Savukārt radījuma galva arī ir divdaļīga, bet ne tik strupi, kā tā taustekļi. Tā ir izstiepta un nosmailināta pakava formas, "pakava" stari ir saspiesti visai cieši viens otram līdzās, tomēr ar vienmērīgu atstarpi. Galvas virspuse ir pieplacināta, ar līdzīgu reljefu, kā ķermeņa gredzenu gadījumā, tikai šoreiz tas izpaužas vienkārši kā vertikālas līnijas pāri tai galvas daļai, ko ļoti nosacīti varētu dēvēt par pieri. "Pakava" stari izskatās pēc savdabīgiem žokļiem, kas ir no ārpuses nevienmērīgi un nelīdzeni saplacināti, galos - truli noapaļoti, iekšpusē - blīvi noklāti ar īsiem, resniem dzeloņiem, kas līdzinās tiem, kas atrodami taustekļos. Žokļu iekšpuse ir viendabīgi izklāta ar tādu kā kraupainu, tumši sarkanbrūnu gļotādu, kas izskatās no ādas iekšējiem slāņiem raupji cīpslota. Vietām uz āru ir izbīdījušies bālāki, neregulāras, noapaļotas formas dziedzeri, no kuriem lēni izdalās caurspīdīgas gļotas. Žokļu savienošanās punktā gļotāda ir izlocījusies daudzos lēveros, kas pārklāj viens otru, aizsedzot, iespējams, barības vadu vai ko tamlīdzīgu. Šajā punktā nav arī aso dzeloņu.
Galvas ārpuse nav vienmērīgi gluda, bet gan savienota no vairākiem miesas posmiem, kas attāli atgādina cilvēka muskuļu rakstu. Daļu pārklāšanās punktos ir spraugas, kurās var redzēt radījuma acis - tās ir gaiši, spilgti, gandrīz elektrozilas. Skaits ir nenosakāms, it kā radījumam būtu tikai viena acs, kas kā želejveidīga masa plūstu galvas dobumos un ik pa brīdim parādītos te vienās, te otrās miesas spraugās, vai arī, gluži otrādi - neskaitāmi daudzi redzokļi, kurus tas spēj ievilkt dziļāk miesā vai izbīdīt uz āru vēlamajā pusē un leņķī.
Radījums vienkārši aizskrēja man garām, zemu turot smagnējo galvu, kas proporcijās pret ķermeni likās esam lielumā 1:8, un tas arī viss.

2.

Jūra, nebeidzama jūra. Tās ūdeņi ir melni, bet debesis pār tiem - tumši, intensīvi violetas, ar mākoņiem indīgā purpura tonī. Smiltis jūrmalā ir dzīvi zeltainas - tās blāzmo laiskā mirdzumā, katram graudiņam kā plakaniskam stikla rombam atstarojot biezo, smagnējo gaismu no violetajām debesīm, kurās nav nedz Saules, nedz cita spīdekļa.
Jūras malā kāds stāv. Tā ķermenis liekas cilvēcisks, bet, viņu vērojot, nepamet sajūta, ka viņš tikai vēlas, lai aina tiktu saredzēta, kāda nu tā rādās, un patiesībā viņš ir cilvēciskos mērogos neizmērami liela, saplosīta ēna, miesīga tumsa, kas iezīdusies visā apkārtnē un vienlaikus ir tās radīta. Bet tas, ko var redzēt, ir vienkāršs - vidēja auguma vīrietis ar tumši brūnganu ādu, sarkanbrūnā, garā tunikā. Viņa galvu klāj dzelzs maska, kas būtu veidota kā ass, garš kāda dzīvnieka purns, ja vien nebūtu pilnīgi gluda. Maskas metāls ir krietni sarūsējis, it sevišķi, šuvju vietās, un tumsas sajūta visspēcīgākā ir tieši tad, ja mēģina ielūkoties, kas varētu slēpties aiz metāla šķirbām.
Krāsas debesīs sāk mainītes. Tajās parādās gaiši punkti, kas lēnām kļūst arvien spilgtāki. No dūmakainā debesjuma it kā iznirst sākumā atsevišķas zvaigznes, tad zvaigznāji. Tie kustās ātrāk un ātrāk, liekas, ka melnās jūras pasaule sāk arvien straujāk griezties. Jūra ir mēma, tai nav skaņas, tomēr viļņi ceļas augstu, tā arī nesašķeļoties putās. Ūdens virsma atgādina dzīvi viļņojošu obsidiānu. Zvaigznes iegūst atsķirīgas krāsas - dažas ir auksti zilas, dažas zeltainas, citas neonzaļas, baltas vai asiņaini sarkanas. Zvaigznāji iegūst arvien regulārākas formas, ģeometriskus laukumus sāk savienot miglāju vērpetes, un izskatās, it kā pats Visums rakstītu vēsti jūras malā stāvošajam tēlam. Tomēr rakstība ir man neizprotama, simboli ir asi un stūraini, un liekas ārkārtīgi seni. Sapņa laikā šķiet, ka saprotu, kas debesīs rakstīts, tomēr tas nav vārdos izstāstāms - kā sens pareģojums, kura jēgu var vien nojaust, ne uzrakstīt kādā no cilvēku valodām. Pamostoties sapratne bija jau pazudusi, atstājot to mokošo sajūtu, kas rodas, kad aizmirsti kādu vārdu un liekas, ka tas ir jau pašā mēles galā, tomēr pateikt to nav iespējams. Ja neņēm vērā to, aina ir pārpasaulīgi skaista, daudzkrāsaina - un ārkārtīgi auksta.
Jūra sabango spēcīgāk un no tās centra viļņi uzšļācas augstu gaisā, tad, lēni un eļļaini vīdamies, izveidodami jaunu tēlu - milža auguma kalsnu cilvēku, kas viss ietinies melnā, gludā apmetnī un seju aizklājis ar zemi nolaistu kapuci. Var redzēt tikai viņa zoda galu un apakšlūpu, bet vienlaikus ir jūtams, ka seja zem kapuces ir neizskaidrojami šausmīga un nevajadzētu vēlēties to redzēt. Par spīti tam, tā liekas arī pazīstama.
Neizsakot ne vārda, garais vīrs pavēl krastā stāvošajam pamest šo pasauli un doties uz mūsējo. "Zvaigznes ir ausušas," viņš saka. Pēkšņi uzbrāzmo spēcīgs vējš, viss savērpjas juceklīgā, tomēr mērķtiecīgā krāsu virpulī, un, kad tas norimst, krastā stāvošais stāv vienkāršās, baltās smiltīs, tumšzilas jūras krastā, zem gaišām vasaras debesīm. Pēdējais pavediens no violetās gaismas ir pieķēries pie viņa maskas un, pazūdod atpakaļ savā pasaulē, tas aizrauj masku līdzi melnajā virpulī. Krastā stāvošais necilvēcīgi iekliedzas. Noraujot masku, ir aizrauta arī puse viņa sejas, tagad tie ir muskuļi bez ādas, kauli bez muskuļiem, un zvērojošas, sudrabainas acis, ko daļēji aizsedz oranžīgi sarkanu matu šķipsnas. "Ja tu mani laid starp cilvēkiem," viņš kliedz, "Vismaz dod man cilvēka seju". Neprātīgi smiekli, kuros savienojas jūras šalkoņa, vējš un jēlas miesas asiņošana.
Melnais virpulis atveras vēlreiz, šoreiz nenoteiktāks un mazāks. No tā parādās garais vīrs, kura veidols šajā pasaulē ir pavisam savādāks - tas atgādina vairākas, savstarpēji nesaistītas, melni-violeti-sudrabainas gaismas un tumsas sfēras, starp kurām rotē asi metāliskas krāsas staru loki, kas liekas divdimensionāli, bet tikai tāpēc, ka sastāv no cilvēka prātam neuztverami daudzām dimensijām. Vienu no šiem lokiem būtne ietriec krastā stāvošajam sejā, kas tūlīt pat sāk mainītes. Sākumā izskatās, ka tā ir aplieta ar šķidru metālu, bet ātri vien tas mainās par jaunu seju, veselu, gludu un cilvēcisku. Tikai acis paliek tik pat neprātīgas un mežonīgas, kā iepriekš, sudrabainas.
"Ej starp cilvēkiem," bez vārdiem saka melni violetais dievs, "Un liec viņu neprātiem dejot."