Sapņu templis
Citas realitātes dienasgrāmata
Septiņu sapņu lauskas
Posted on 2010.01.31 at 19:31
1. Sapņa gaitā tiek medīts kāds slepkava, kas noslepkavojis vismaz trīsdesmit cilvēku, kuru ķermeņi ir noglabāti lielākoties viņa bijušajās dzīvesvietās – iemūrēti sienās, aprakti zem grīdām un dārzos. Slepkava ir jauns, pompozs šatens, kam varen labi patīk izmantot divus revolverus reizē, bet tas šoreiz pat īsti nav svarīgi. Esmu izmeklēšanas komandā un notiek kādas vasarnīcas (dzeltenbalta koka fasāde, saulains lievenis, balti koka logi, izbalējis dakstiņu jumts) pārmeklēšana, jo pastāv aizdomas, ka meklētais tur nesen atstājis vairākus ķermeņus. Pēc ārējām pazīmēm to atklāt nevar – viss ir jauns un tīrs, nav arī smakas. Tomēr, tā kā mirušie visi kā viens nogalināti pēkšņi un vardarbīgi, tie pēc sevis ir atstājuši savas domas un dzīves. Ja rūpīgi ieklausījās vasarnīcas klusumā, varēja dzirdēt daudzbalsīgu čukstēšanu, kurā katrs mirušais sava kapa tumsā monotoni uzskaitīja, ko tobrīd „dara”, turpinādams eksistēt ilūzijā par dzīvi – „Es mostos, es pieceļos, es apģērbjos, es atslēdzu durvis, ir silts, es izeju uz ielas, es pasveicinu kaimiņu, drīz līs, es..., es..., es...”. Tika uzlauztas sienas un lieveņa dēļi, kur atradās paslēptie ķermeņi – līdzko tos skāra saules gaisma, tie īsi iekliedzās, iepleta bālās acis un apklusa, it kā pa īstam nomirtu tikai tai brīdī.
2. Bērnībā pēc strīdiem ar māti es bieži mēdzu sapņot par izvarotājiem, kas man dzenas pakaļ un no kuriem nespēju izbēgt, lai kā skrietu – sava viedokļa uzspiešanas izraisītā stresa sekas. Pēc nesen piedzīvota līdzīga strīda, kurā pārdzīvoju, ka netieku uzklausīta, sapņoju, ka pa Blaumaņa ielu dodos virzienā prom no bērnības mājām un pēkšņi mani saķer nepazīstams vīrietis ar nepārprotamiem nolūkiem. Viņš mani vilka pie zemes un neķītri smējās, viņa krekls bija balts un seja neskūta vismaz četras dienas. Vasaras diena. Es cīnījos, kā mācēdama, tomēr biju bezspēcīga pret viņa spēku, līdz vienā mirklī sapratu, ka cīnos ne jau tāpēc, ka man būtu bail no izvarošanas sapnī, bet tāpēc, cik ļoti man apriebusies pašas bezspēcība un pēkšņs kontroles zudums sapņos, kuru stāsts ir par vardarbīgu gribas uzspiešanu. Riebums bija neizmērojams, un tajā pašā mirklī manā rokā parādījās garš nazis no spoži balta metāla ar baltu kaula spalu, kuru triecu tieši vīrietim sejā. Nekavējoties aina sastinga un tā vietā, lai sapnis imitētu naža radītus ievainojumus, asinis un turpmāku cīņu, tas kļuva divdimensionāls, kā manā priekšā pakārts, apdrukāts audekls, kuru asmens pāršķēlis vertikālā griezumā, un caur plēsumu apziņā ieplūda gandrīz apdullinoši spilgta, tomēr patīkama un maiga, sudrabbalta gaisma. Ļāvu sev tajā izšķīst.
3. Nepiedaloties sapnī tiešā veidā, bet skatoties uz to no malas, pilnā apziņā vēroju uzmodelētu sapņa vidi – tādu kā zinātnisku laboratoriju ar astrofizikas pētījumiem piemērotu tehniku, kas atrodas nenosakāmos apstākļos – nenosakāmos, jo laboratorijai nebija logu, caur kuriem varētu noteikt, vai tā atrodas zem zemes, virszemē, vai, teiksim, kosmosā. Sākumā nevarēju izvirzīt savu apziņu ārpus šīs laboratorijas, tāpēc izklaidējos, radīdama dažādus jaunus mehānismus, iekļaujot tos jau eksistējošā aprīkojumā un liekot tiem darboties visiem reizē vai noteiktā secībā, lai ar darbības trokšņiem radītu industriāli muzikālus ritmus. Vairākās tukšās šahtās ievietoju liftus, kas pārvietojās nedaudz nobīdītā dimensijā, kustoties cauri sienām un konstrukcijām, kas stāvēja to trajektorijas ceļā. Pēc laiciņa šī izklaide man tomēr apnika un es sāku jaukt sapņa vides struktūru ne vairs tās izskata detaļās, bet, ja tā var izteikties par sapni, atomu līmenī, mainot, laužot un grožot pašu ainas būtību un izretinot to no statiskas ainas tīrā enerģijas uzliesmojumā, piešķirot tam krāsas un spilgtumu pēc patikas un beigu beigās apstājoties pie brūni violeta toņa, caurvīta ar tumšzilām stīdziņām, kas ik pa brīdim uzliesmoja te vairāk brūnas, te violetas, te miglaini zeltainas. Kopumā to enerģijas masu, kas rodas, ja izjauc jebkuru sapni tā pirmējās daļās un izskatās nedaudz pēc kosmiska miglāja, varētu nosaukt par sapņu izejmateriālu, jo tieši tādu iespaidu un sajūtu tā sniedz – ka no tās „sastāv” jebkurš sapnis un aina, ko savos prātos radām, lai ar to palīdzību, savukārt, sev tulkotu sarežģītāku garīgu procesu jēgu. Sapņu pasaules biti un baiti. :)
Ainas sākumā vienā no laboratorijas telpām atradās kāds tumšmatains vīrietis, kas atpūtās uz dīvāna un lasīja grāmatu zilos vākos, bet, kamēr es mainīju vidi, mainījās arī viņš, un šo procesu es neietekmēju, tikai vēroju, kā mainās objekts līdz ar tās vides izmaiņām, kam tas ir piesaistīts. Pamazām no gluži vienkārša cilvēka viņš kļuva par dīvainu neradījumu, tādu kā krustojumu starp citplanētieti no filmas „Alien” un kādu tumšbrūnu dēmonu. Lai arī ārēji viņš izskatījās nepatīkams, joprojām atrodoties uz sapņu izejmateriāla sabiezējuma, kas reiz bija pildījis istabas lomu, bija jūtams, ka patiesībā viņš ir gluži nekaitīgs, iekšēji maigs. Šajā mirklī apzinātās rotaļas ar sapņu matēriju savijās ar tēlu no kāda cita cilvēka sapņa – H.P.Lovkrafta radīto Nyarlahotepu, Lienošo Haosu. Dēmoniskais radījums it kā bija šī dieva vēsts – ja līdzās ir kas ārēji šausminošs, sargies uzskatīt, ka tāds tas ir arī iekšēji, jo patiesībā tas var nozīmēt, ka tuvumā esmu es, kas ir ārēji kā tu, bet iekšēji nes šausmas, kuras cilvēka prāts nespēj nedz izstāstīt, nedz uztvert.
Ļāvu sava sapņa miglājam izšķīst bezapzinīgā tumsā un ļāvos tai pati.
4. Sapņa sižetu neatceros, vien to, ka visa sapņa garumā priecājos par savu ādu, kas bija dziļā sūnu zaļumā, klāta ar silti zeltainu tīklojumu, kas nemitīgi mainīja savu rakstu un izvietojumu, gluži kā saules stari, kas saulrieta laikā slīd pāri egļu meža sūnām.
5. Biju melna upe, kurā četri svētie, augsti vīri gaišām sejām un baltiem tērpiem, mazgāja savas pēdas pēc gara ceļa. Apkārt nebeidzams sniega lauks.
6. Pa lēzenām, gaišpelēka akmens kāpnēm devos dziļāk un dziļāk pazemē. Pakāpieni bija šauri, abpus tiem - melna stikla sienas, zem tiem - aizpasaules Nīla, pilna zvaigžņu. Biju tērpta tirkīzzilās un nefrīta krāsas drānās, līdz zemei garās un rotātās ar nefrītu, zeltu un rubīniem. Jutu, ka man seko kāds cilvēks, kas man dzīvē būs ļoti nozīmīgs. Sajūtās teju atpazinu viņu, bet ne tā, lai spētu iedomāties viņa seju vai nosaukt vārdu. Man bija viņš jāved lejup, līdz kāpņu galam, kur blāvi mirdzošu kristālu izgaismotā laukumiņā bija novietots augsts, tumšs spogulis sudraba ietvarā. Zināju, ka tikai spogulī varēšu saskatīt šī cilvēka seju, bet līdz tam nedrīkstu atskatīties. Līdzīgi kā leģendā par Orfeju un Eiridīki, viņš tad izgaistu, tikai es šoreiz biju Eiridīke ar ūdensrozes ziedu rokā, kas savu Orfeju ved lejup pazemē, sapņu un mirušo valstībā.
7. Sens mežs augstiem, pelēkbrūniem kokiem. Pat nezinu/nejūtu, vai tas ir uz Zemes. Viss silti sūnzaļš, brūngans un zeltains no mūžam austošas saules stariem. Koku stumbri ir neparasti - kā savīti no daudziem apmēram rokas resnuma, gludiem zariem sarežģītā, augšupejošā tīklā ar pieplacināti apaļu lapotni pašā augšpusē un nekādiem sānu zarojumiem vai atvasēm. Dobumi tiem ir tukši - vismaz, klasiskajā izpratnē, jo serdes tur nav, lai nu kā, to centrā pret lapotnēm ceļas pulsējošas, it kā blīvas gaismas stabs zeltaini oranžos toņos. Šī gaisma ir koku piesaistītā dzīvības plūsma no saules, kas caur tiem tiek raidīta zemē. Tomēr katram kokam agri vai vēlu pienāk laiks mirt. Tie aug apļveida audzēs un parasti mirst kopā viena audze, kura sastāv no apmēram 10-20 kokiem. Kad tas notiek, gaisma caur lapotni un stumbru izplūst no koka un stumbra tīklojums pamazām saraujas ciešāks, liecoties pret zemi un ar lapotnes zariem ietiecoties augsnē. Tuvumā mežam dzīvoja arī cilvēku cilts, no kuras pie katras audzes dzīvoja pa vienam priesterim vai priesterienei. Viņi dzīvoja askētiski, bez mājām, bez apģērba, pārtiekot no koku nomestajām lapām un zālītēm, ar dziesmām un meditācijām sevi veltot dzīvības stabiem koku stumbriem un tādējādi it kā savienojot savas cilts garu ar zemi un debesīm. Ja kādai audzei pienācis laiks mirt, tad audzes priesteris mirst līdz ar to, caur audzes vecākā koka noliekto galotni ierāpjoties jau tukšajā stumbrā un ejot uz priekšu pa to. Kokiem noliecoties, tie savijās, veidojot uz apļa centru vērstu spirāli, kas pamazām žņaudzās arvien ciešāk, tāpēc tajā iegājušais priesteris vairs nevarēja iziet. Ta vietā, tuvu spirāles centram pienāk brīdis, kad koks ir pilnībā apvijies ap cilvēku un ielaiž savu zaru tīklu viņa ķermenī, un priestera dzīvība līdz ar kokiem piemītošo aizplūst līdz zemes sirdij, lai izstāstītu cilvēku lūgšanas, viņu pagātni, dzīvi un sapņus.
2. Bērnībā pēc strīdiem ar māti es bieži mēdzu sapņot par izvarotājiem, kas man dzenas pakaļ un no kuriem nespēju izbēgt, lai kā skrietu – sava viedokļa uzspiešanas izraisītā stresa sekas. Pēc nesen piedzīvota līdzīga strīda, kurā pārdzīvoju, ka netieku uzklausīta, sapņoju, ka pa Blaumaņa ielu dodos virzienā prom no bērnības mājām un pēkšņi mani saķer nepazīstams vīrietis ar nepārprotamiem nolūkiem. Viņš mani vilka pie zemes un neķītri smējās, viņa krekls bija balts un seja neskūta vismaz četras dienas. Vasaras diena. Es cīnījos, kā mācēdama, tomēr biju bezspēcīga pret viņa spēku, līdz vienā mirklī sapratu, ka cīnos ne jau tāpēc, ka man būtu bail no izvarošanas sapnī, bet tāpēc, cik ļoti man apriebusies pašas bezspēcība un pēkšņs kontroles zudums sapņos, kuru stāsts ir par vardarbīgu gribas uzspiešanu. Riebums bija neizmērojams, un tajā pašā mirklī manā rokā parādījās garš nazis no spoži balta metāla ar baltu kaula spalu, kuru triecu tieši vīrietim sejā. Nekavējoties aina sastinga un tā vietā, lai sapnis imitētu naža radītus ievainojumus, asinis un turpmāku cīņu, tas kļuva divdimensionāls, kā manā priekšā pakārts, apdrukāts audekls, kuru asmens pāršķēlis vertikālā griezumā, un caur plēsumu apziņā ieplūda gandrīz apdullinoši spilgta, tomēr patīkama un maiga, sudrabbalta gaisma. Ļāvu sev tajā izšķīst.
3. Nepiedaloties sapnī tiešā veidā, bet skatoties uz to no malas, pilnā apziņā vēroju uzmodelētu sapņa vidi – tādu kā zinātnisku laboratoriju ar astrofizikas pētījumiem piemērotu tehniku, kas atrodas nenosakāmos apstākļos – nenosakāmos, jo laboratorijai nebija logu, caur kuriem varētu noteikt, vai tā atrodas zem zemes, virszemē, vai, teiksim, kosmosā. Sākumā nevarēju izvirzīt savu apziņu ārpus šīs laboratorijas, tāpēc izklaidējos, radīdama dažādus jaunus mehānismus, iekļaujot tos jau eksistējošā aprīkojumā un liekot tiem darboties visiem reizē vai noteiktā secībā, lai ar darbības trokšņiem radītu industriāli muzikālus ritmus. Vairākās tukšās šahtās ievietoju liftus, kas pārvietojās nedaudz nobīdītā dimensijā, kustoties cauri sienām un konstrukcijām, kas stāvēja to trajektorijas ceļā. Pēc laiciņa šī izklaide man tomēr apnika un es sāku jaukt sapņa vides struktūru ne vairs tās izskata detaļās, bet, ja tā var izteikties par sapni, atomu līmenī, mainot, laužot un grožot pašu ainas būtību un izretinot to no statiskas ainas tīrā enerģijas uzliesmojumā, piešķirot tam krāsas un spilgtumu pēc patikas un beigu beigās apstājoties pie brūni violeta toņa, caurvīta ar tumšzilām stīdziņām, kas ik pa brīdim uzliesmoja te vairāk brūnas, te violetas, te miglaini zeltainas. Kopumā to enerģijas masu, kas rodas, ja izjauc jebkuru sapni tā pirmējās daļās un izskatās nedaudz pēc kosmiska miglāja, varētu nosaukt par sapņu izejmateriālu, jo tieši tādu iespaidu un sajūtu tā sniedz – ka no tās „sastāv” jebkurš sapnis un aina, ko savos prātos radām, lai ar to palīdzību, savukārt, sev tulkotu sarežģītāku garīgu procesu jēgu. Sapņu pasaules biti un baiti. :)
Ainas sākumā vienā no laboratorijas telpām atradās kāds tumšmatains vīrietis, kas atpūtās uz dīvāna un lasīja grāmatu zilos vākos, bet, kamēr es mainīju vidi, mainījās arī viņš, un šo procesu es neietekmēju, tikai vēroju, kā mainās objekts līdz ar tās vides izmaiņām, kam tas ir piesaistīts. Pamazām no gluži vienkārša cilvēka viņš kļuva par dīvainu neradījumu, tādu kā krustojumu starp citplanētieti no filmas „Alien” un kādu tumšbrūnu dēmonu. Lai arī ārēji viņš izskatījās nepatīkams, joprojām atrodoties uz sapņu izejmateriāla sabiezējuma, kas reiz bija pildījis istabas lomu, bija jūtams, ka patiesībā viņš ir gluži nekaitīgs, iekšēji maigs. Šajā mirklī apzinātās rotaļas ar sapņu matēriju savijās ar tēlu no kāda cita cilvēka sapņa – H.P.Lovkrafta radīto Nyarlahotepu, Lienošo Haosu. Dēmoniskais radījums it kā bija šī dieva vēsts – ja līdzās ir kas ārēji šausminošs, sargies uzskatīt, ka tāds tas ir arī iekšēji, jo patiesībā tas var nozīmēt, ka tuvumā esmu es, kas ir ārēji kā tu, bet iekšēji nes šausmas, kuras cilvēka prāts nespēj nedz izstāstīt, nedz uztvert.
Ļāvu sava sapņa miglājam izšķīst bezapzinīgā tumsā un ļāvos tai pati.
4. Sapņa sižetu neatceros, vien to, ka visa sapņa garumā priecājos par savu ādu, kas bija dziļā sūnu zaļumā, klāta ar silti zeltainu tīklojumu, kas nemitīgi mainīja savu rakstu un izvietojumu, gluži kā saules stari, kas saulrieta laikā slīd pāri egļu meža sūnām.
5. Biju melna upe, kurā četri svētie, augsti vīri gaišām sejām un baltiem tērpiem, mazgāja savas pēdas pēc gara ceļa. Apkārt nebeidzams sniega lauks.
6. Pa lēzenām, gaišpelēka akmens kāpnēm devos dziļāk un dziļāk pazemē. Pakāpieni bija šauri, abpus tiem - melna stikla sienas, zem tiem - aizpasaules Nīla, pilna zvaigžņu. Biju tērpta tirkīzzilās un nefrīta krāsas drānās, līdz zemei garās un rotātās ar nefrītu, zeltu un rubīniem. Jutu, ka man seko kāds cilvēks, kas man dzīvē būs ļoti nozīmīgs. Sajūtās teju atpazinu viņu, bet ne tā, lai spētu iedomāties viņa seju vai nosaukt vārdu. Man bija viņš jāved lejup, līdz kāpņu galam, kur blāvi mirdzošu kristālu izgaismotā laukumiņā bija novietots augsts, tumšs spogulis sudraba ietvarā. Zināju, ka tikai spogulī varēšu saskatīt šī cilvēka seju, bet līdz tam nedrīkstu atskatīties. Līdzīgi kā leģendā par Orfeju un Eiridīki, viņš tad izgaistu, tikai es šoreiz biju Eiridīke ar ūdensrozes ziedu rokā, kas savu Orfeju ved lejup pazemē, sapņu un mirušo valstībā.
7. Sens mežs augstiem, pelēkbrūniem kokiem. Pat nezinu/nejūtu, vai tas ir uz Zemes. Viss silti sūnzaļš, brūngans un zeltains no mūžam austošas saules stariem. Koku stumbri ir neparasti - kā savīti no daudziem apmēram rokas resnuma, gludiem zariem sarežģītā, augšupejošā tīklā ar pieplacināti apaļu lapotni pašā augšpusē un nekādiem sānu zarojumiem vai atvasēm. Dobumi tiem ir tukši - vismaz, klasiskajā izpratnē, jo serdes tur nav, lai nu kā, to centrā pret lapotnēm ceļas pulsējošas, it kā blīvas gaismas stabs zeltaini oranžos toņos. Šī gaisma ir koku piesaistītā dzīvības plūsma no saules, kas caur tiem tiek raidīta zemē. Tomēr katram kokam agri vai vēlu pienāk laiks mirt. Tie aug apļveida audzēs un parasti mirst kopā viena audze, kura sastāv no apmēram 10-20 kokiem. Kad tas notiek, gaisma caur lapotni un stumbru izplūst no koka un stumbra tīklojums pamazām saraujas ciešāks, liecoties pret zemi un ar lapotnes zariem ietiecoties augsnē. Tuvumā mežam dzīvoja arī cilvēku cilts, no kuras pie katras audzes dzīvoja pa vienam priesterim vai priesterienei. Viņi dzīvoja askētiski, bez mājām, bez apģērba, pārtiekot no koku nomestajām lapām un zālītēm, ar dziesmām un meditācijām sevi veltot dzīvības stabiem koku stumbriem un tādējādi it kā savienojot savas cilts garu ar zemi un debesīm. Ja kādai audzei pienācis laiks mirt, tad audzes priesteris mirst līdz ar to, caur audzes vecākā koka noliekto galotni ierāpjoties jau tukšajā stumbrā un ejot uz priekšu pa to. Kokiem noliecoties, tie savijās, veidojot uz apļa centru vērstu spirāli, kas pamazām žņaudzās arvien ciešāk, tāpēc tajā iegājušais priesteris vairs nevarēja iziet. Ta vietā, tuvu spirāles centram pienāk brīdis, kad koks ir pilnībā apvijies ap cilvēku un ielaiž savu zaru tīklu viņa ķermenī, un priestera dzīvība līdz ar kokiem piemītošo aizplūst līdz zemes sirdij, lai izstāstītu cilvēku lūgšanas, viņu pagātni, dzīvi un sapņus.