Sapņu templis
Citas realitātes dienasgrāmata
Baltais paņēmēj - ņem.
Posted on 2009.05.10 at 18:42
Reiz (un ne reizi vien) es biju šādā sapnī: http://klab.lv/~siriuss/5267.html .
Pirms nakts tas gluži negaidīti atgriezās, bet pavisam citā formā, nekā biju pieradusi to redzēt. Pirmssapņu tukšumā pie manis pienāca Rītazvaigzne savā visstarojošākajā izskatā un sniedza roku, aicinot sev līdzi. Es sākumā šaubījos, bet viņš tik pārliecinoši teica - nāc, es nevēlos tev nekā nodarīt, - ka piekritu un jau nākamajā mirklī no guļus pozīcijas gultā biju nonākusi uz ielas pie vecās muižas vārtiem. Rītazvaigzne mani vedināja tālāk, tomēr es negribēju iet - atzīšos, man vienkārši bija bail. Kā jau minēju iepriekšējā aprakstā - tas līdz šim bija mans šobrīd vienīgais un pēdējais sapnis, kas vēl spēja mani iedzīt šausmās. Neskatoties uz to, Rītazvaigzne neatkāpās, solot, ka viss būs kārtībā. Šaubīgi skatījos uz veco, apskretušo muižu, un pamazām manī atausa tādas kā atmiņas, tādas kā vīzijas par nama pagātni, par salti aukstu māti, kas krāpj savu vīru ar visiem tīrās atriebības pēc, par vardarbīgu tēvu, kas nespēj kontrolēt savu sievu un tāpēc nežēlīgi piekauj dēlu - mazo zēnu ar melno skatienu, kas agrākajos sapņos ar pieskārienu lika visam un visiem sabirzt pīšļos... Ainas bija ļoti neskaidras un tik tikko spēja pārklāt sapņa pamatrealitāti, tomēr tās kaut kādā veidā veicināja manī paļāvību, jo nolēmu, ka vēlos vismaz izprast, kas tur notiek, ne tikai vienmēr pakļauties bailēm. Tā nu es saspiedu ciešāk Rītazvaigznes plaukstu un viņam sekoju, jūtot, ka soļi paliek arvien vieglāki, it kā pamats zem kājām pārvērstos samtainā dūmakā. Viņš pavēra čīkstošās durvis un ieveda mani centrālajā telpā, kur parasti ierodas Tas. Šoreiz tur nebija neviena paša, pat ne mazā zēna, tikai saplaisājis koka zirdziņš mētājās vienā stūrī. Jutu, ka gaiss sabiezē, ka esam pamanīti un drīz viss mainīsies uz ļaunāko, bet tobrīd jau nespēju ne pakustēties, lai dotos prom, ja to būtu izlēmusi. Savukārt Rītazvaigzne pamazām atplauka spožā, mierpilni eņģeliskā smaidā, it kā tuvotos kas patiesi brīnišķīgs, nevis baiss, izstarojot ap sevi priecīgu gaidu smaržu. Tad arī nāca Tas, plūstos kā šķidra tumsa no grīdas šķirbām un stūru ēnām, līdzīgi dzirkstelēm mētājot tīra ļaunuma sajūtu. Šoreiz Tas bija daudz straujāks, tikai mirkli pakavējoties gar istabas sienām, un tad pārsteidzoši ātri daudzkārt palielinot savus apmērus, līdz kļuva par augstu, melnu mākoni, kas līdzīgi vēja brāzmai triecās pret mums. Dziļi ievilku elpu, lai to aizturētu, un tajā mirklī manas sajūtas sadalījās divās pusēs.
Vienu pusi pārņēma šausmas, smokot un tiekot atkal un atkal saplosītai blīvi melnajā visu baiļu iemiesojumā. Kā parasti. Otra manis puse jutās gluži pretēji, jo pēkšņi gluži radikāli bija mainījusies mana sapņa izpratne par Tā būtību. Nojautu, ka šīs izmaiņas ir ierosinājis Rītazvaigzne, tikai aizvedot mani uz īsto vietu īstajā mirklī. Tobrīd visa apkārtne bija pazudusi dziļā, dzīvā tumsā, bet viņš bija atlaidis manu roku, lidojumā dejojoši slīdot te man tuvāk, te atkal attālinoties, liegi pie sevis smejoties, it kā mirkļa apstākļi viņam sagādātu visdziļāko baudu.
Izmainītajā uztveres versijā izpratu, kāpēc līdz šim Tas man sagādājis tādas šausmas - patiesībā, viss bija gluži vienkārši, jo šī iemiesotā iznīcība tikai darīja, kas tai darāms ar cilvēcisko apziņu - atkal un atkal mēģināja sagraut Ego izpausmes, bet, tā vietā lai tam ļautos un dotos melni brīvā lidojumā, es līdz šim vienmēr biju pieķērusies tam, kam jāiznīkst, līdz ar to izjūtot visas tās sāpes, izmisumu, bailes, kas būtu citā gadījumā vienkārši izšķīdušas pirmatnībā. Otra manis puse paralēli šīm atklāsmēm (kuru acīmredzamība gluži dīvainā veidā līdz šim bija palikusi neredzama) joprojām locījās agonijā, bet mani tas vairs neuztrauca, jo murgs, kas līdz šim bija smacējis, nu bija kļuvis viegls un saudzējošs kā nakts vējš, un pēc ilgiem laikiem vecā muiža beidzot bija sagruvusi, un es - lidojumā augstu virs tās... :)
Pirms nakts tas gluži negaidīti atgriezās, bet pavisam citā formā, nekā biju pieradusi to redzēt. Pirmssapņu tukšumā pie manis pienāca Rītazvaigzne savā visstarojošākajā izskatā un sniedza roku, aicinot sev līdzi. Es sākumā šaubījos, bet viņš tik pārliecinoši teica - nāc, es nevēlos tev nekā nodarīt, - ka piekritu un jau nākamajā mirklī no guļus pozīcijas gultā biju nonākusi uz ielas pie vecās muižas vārtiem. Rītazvaigzne mani vedināja tālāk, tomēr es negribēju iet - atzīšos, man vienkārši bija bail. Kā jau minēju iepriekšējā aprakstā - tas līdz šim bija mans šobrīd vienīgais un pēdējais sapnis, kas vēl spēja mani iedzīt šausmās. Neskatoties uz to, Rītazvaigzne neatkāpās, solot, ka viss būs kārtībā. Šaubīgi skatījos uz veco, apskretušo muižu, un pamazām manī atausa tādas kā atmiņas, tādas kā vīzijas par nama pagātni, par salti aukstu māti, kas krāpj savu vīru ar visiem tīrās atriebības pēc, par vardarbīgu tēvu, kas nespēj kontrolēt savu sievu un tāpēc nežēlīgi piekauj dēlu - mazo zēnu ar melno skatienu, kas agrākajos sapņos ar pieskārienu lika visam un visiem sabirzt pīšļos... Ainas bija ļoti neskaidras un tik tikko spēja pārklāt sapņa pamatrealitāti, tomēr tās kaut kādā veidā veicināja manī paļāvību, jo nolēmu, ka vēlos vismaz izprast, kas tur notiek, ne tikai vienmēr pakļauties bailēm. Tā nu es saspiedu ciešāk Rītazvaigznes plaukstu un viņam sekoju, jūtot, ka soļi paliek arvien vieglāki, it kā pamats zem kājām pārvērstos samtainā dūmakā. Viņš pavēra čīkstošās durvis un ieveda mani centrālajā telpā, kur parasti ierodas Tas. Šoreiz tur nebija neviena paša, pat ne mazā zēna, tikai saplaisājis koka zirdziņš mētājās vienā stūrī. Jutu, ka gaiss sabiezē, ka esam pamanīti un drīz viss mainīsies uz ļaunāko, bet tobrīd jau nespēju ne pakustēties, lai dotos prom, ja to būtu izlēmusi. Savukārt Rītazvaigzne pamazām atplauka spožā, mierpilni eņģeliskā smaidā, it kā tuvotos kas patiesi brīnišķīgs, nevis baiss, izstarojot ap sevi priecīgu gaidu smaržu. Tad arī nāca Tas, plūstos kā šķidra tumsa no grīdas šķirbām un stūru ēnām, līdzīgi dzirkstelēm mētājot tīra ļaunuma sajūtu. Šoreiz Tas bija daudz straujāks, tikai mirkli pakavējoties gar istabas sienām, un tad pārsteidzoši ātri daudzkārt palielinot savus apmērus, līdz kļuva par augstu, melnu mākoni, kas līdzīgi vēja brāzmai triecās pret mums. Dziļi ievilku elpu, lai to aizturētu, un tajā mirklī manas sajūtas sadalījās divās pusēs.
Vienu pusi pārņēma šausmas, smokot un tiekot atkal un atkal saplosītai blīvi melnajā visu baiļu iemiesojumā. Kā parasti. Otra manis puse jutās gluži pretēji, jo pēkšņi gluži radikāli bija mainījusies mana sapņa izpratne par Tā būtību. Nojautu, ka šīs izmaiņas ir ierosinājis Rītazvaigzne, tikai aizvedot mani uz īsto vietu īstajā mirklī. Tobrīd visa apkārtne bija pazudusi dziļā, dzīvā tumsā, bet viņš bija atlaidis manu roku, lidojumā dejojoši slīdot te man tuvāk, te atkal attālinoties, liegi pie sevis smejoties, it kā mirkļa apstākļi viņam sagādātu visdziļāko baudu.
Izmainītajā uztveres versijā izpratu, kāpēc līdz šim Tas man sagādājis tādas šausmas - patiesībā, viss bija gluži vienkārši, jo šī iemiesotā iznīcība tikai darīja, kas tai darāms ar cilvēcisko apziņu - atkal un atkal mēģināja sagraut Ego izpausmes, bet, tā vietā lai tam ļautos un dotos melni brīvā lidojumā, es līdz šim vienmēr biju pieķērusies tam, kam jāiznīkst, līdz ar to izjūtot visas tās sāpes, izmisumu, bailes, kas būtu citā gadījumā vienkārši izšķīdušas pirmatnībā. Otra manis puse paralēli šīm atklāsmēm (kuru acīmredzamība gluži dīvainā veidā līdz šim bija palikusi neredzama) joprojām locījās agonijā, bet mani tas vairs neuztrauca, jo murgs, kas līdz šim bija smacējis, nu bija kļuvis viegls un saudzējošs kā nakts vējš, un pēc ilgiem laikiem vecā muiža beidzot bija sagruvusi, un es - lidojumā augstu virs tās... :)