Sapņu templis

Šajā sapnī visi bija laimīgi, ļoti laimīgi. Lai arī cik šī laime nebūtu mānīga, cilvēki tādi bija, un es starp tiem - visi kopā lielā, plašā un gaišā namā, ar perlamutra pasteļtoņos mirdzošām sienām un augstiem, dzidriem logiem, grezni, tomēr gaumīgi mēbelētā. Plati gaiteņi atdalīja vērienīgu izmēru zāles, kas, par spīti plašumam, bija mājīgas, un tajās, ērtos krēslos un dīvānos sasēdināti, uzturējās liels skaits laimīgu cilvēku, kas priecīgi sarunājās par to, cik pasaule ir skaista, cik saules gaisma, kas ieplūs pa dzidrajiem logiem - spoža, cik dzīve ir saudzīga un visam labajam labvēlīga. Visi bija ģērbušies baltās un maigi rožainās drēbēs, visiem - patīkamu, dabiski gaišu toņu mati un plati, veselīgi smaidi. Es sēdēju vienā no šādām zālēm un pļāpāju par šo un to ar kādām meitenēm, vienīgi, atšķirībā no viņām, mans apģērbs bija melns, tomēr tas netraucēja man justies konstanti eiforiskai, it kā peldot mirdzošā laimes migliņā.
Lai nu kā, par šo laimi visi īpatnējā veidā maksāja - katram cilvēkam pie labās rokas bija piestiprināts balts katetrs, bet no tā tieši vēnā ielaista pamatīga cauruļveida adata, kurā nepārtraukti tievā strūkliņā plūda asinis, kas tālāk pa šaurām caurulītēm satecēja augstos porcelāna traukos. Tos ik pa laiciņam savāca un pret jauniem nomainīja klusi, priecīgajai videi nepiederīgi ļaudis medicīnas personāla drānās, aizsegtām sejām. Un, par spīti nepārejošajai laimei, it visā tur bija kaut kas ļoti nepareizs, tikai neviens nevarēja īsti sajust - kas.
Tad telpā, kurā sēdēju, neviena neatturēts vienkārši ienāca jauns, melnā ģērbies vīrietis, klasiski melniem un gariem matiem, kas aizsedza viņa seju un liedza man to labi saskatīt. Joprojām neatceros to savādāk kā vien miglā, vaibstus tikai spējot iztēloties un minēt, bet ne skaidri uztverot. Viņš strauji pienāca pie manis, izrāva adatu no manas rokas, ar asinīm nošļakstot grīdu un mīkstās mēbeles, tad paņēma mani aiz plaukstas, piecēla un izveda ārā no telpas. Kopš brīža, kad viņš man pieskārās, likās, ka neviens mūs nemaz neredz, it kā atrastos citā realitātē, un tā mēs netraucēti pametām savādās laimes namu, kas no ārpuses izrādījās glumi pelēks, it kā blīvas pelējuma kārtas klāts.
Spēcīgi lija lietus. Mēs stāvējām uz ielas - es skatoties smagi šalcošajā lietusgāzē, viņš - man aiz muguras, uzlicis roku uz mana pleca. Pēkšņi jutos tā, it kā visas namā savāktās asinis būtu sakaltušas uz manas ādas un nu siltais vasaras negaiss tās aizskalotu vienā rāvienā. Viegli un tīri. Dziļi ievilku elpu un ļāvu ūdens straumēm plūst pār seju, samērcējot matus, drēbes un mani pašu līdz kaulam. Ūdens šalkdams plūda pa ietvēm, gar brūnganām ķieģeļu mājām un lietuslāšu sakapātām, spilgtām puķu dobēm. Melnais vīrietis pieliecās man pie auss un teica, ka vēlētos mani pavadīt tālāk. Kur būtu šis "tālāk" es nedz zināju, nedz jautāju viņam, tomēr labprāt gāju, kur viņš mani veda. Tā gājām ilgi, liekas - vairākas stundas, un lietusgāze ne mirkli nerimās spēkā. Savā ceļā nesatikām neviena paša cilvēka. Sapnis tobrīd smaržoja pēc ozona, sūnām un mitras, siltas melnzemes. Vienbrīd gājām pa vienu pusi ielai, kas ļoti atgādināja Brīvības gatvi posmā no t/c "Alfa" līdz Juglai - garš, asfaltēts ceļš ar mežu vienā pusē. Tur redzējām no meža iznākam un pa ietvi aizejam lielu, melnu suni ar smagu kumbru kā lācim. Tam bija brūni sarkanīgas acis ar biedējoši mērķtiecīgu skatienu un plats purns, no kura rēgojās veseli seši, mežakuiļa ilkņiem līdzīgi, līki zobi - divi mazāki apakšžokļa priekšpusē, divi - sānos, gari un izliekti, bet divi liecās gar radījuma lūpām no augšžokļa. Šis suns iemiesoja sevī smagnēju draudīgumu un dziļu, slēptu traģēdiju vienlaikus, un likās, ka nekāds lietus nespēs to aizskalot. Tas gāja, līdz vienā brīdī pazaudēju to no redzesloka aiz pelēkzilās lietus sienas, bet vēl labu brīdi likās, ka dzirdu tā karsto, lēno elpu kaut kur tuvumā.
Mēs turpinājām iet vēl ilgi, līdz pazaudēju vērību, kurp ejam un cik ilgi, bet atmiņā ir izteikti palikusi sajūta, cik labi un patiesi mierīgi tobrīd jutos. Bija pareizi, ka pametu eiforiski vieglo eksistenci, bija pareizi, ka eju uz nezināmu galamērķi kopā ar melni mierinošo tēlu, un pareizi bija arī tas, ka pielijušā mežā klīst savāds neradījums, kuru satikt aci pret aci nozīmētu vairs nepamosties tādā pasaulē, kādā nomods sagaidīts līdz šim.