Sapņu templis

Šajā sapnī attapos kā pamostoties no bezsamaņas. Pamazām ataustot apziņai, apjaušu, ka, turēts kādam uz muguras, tieku vilkts augšup uz putekļainu šķūņaugšu. Esmu vīrietis, apmēram 25-27 gadus vecs, spāniskiem vaibstiem, melniem, kupliem, pusgariem matiem, kas ar ādas siksniņu sasieti zirgastē. Kājās melnas ādas stulmu zābaki un tēraudpelēka, nospeķota un notraipīta auduma bikses, sajoztas ar melnu jostu, pie kuras kūļājās zobena maksts un patronsoma. Augstāk ir bijis gaišzils krekls, bet viduklī tas ir atplēsts vaļā un audums no ilgas valkāšanas ir kļuvis bāli pelēks. Kaut kur ir pazudis žaketveidīgs apģērba gabals ar platām atlocēm, šūts no tāda paša auduma kā bikses - zinu, ka tam vajadzēja būt man mugurā, bet nav. Un esmu sašauts vai līdzīgi ievainots - lādiņš manā kreisajā sānā ir izrāvis pamatīgu caurumu, no kuras sūcas silts, tumšs šķidrums. Sāpes ir mežonīgas, gandrīz nevaru paelpot un katrs rāviens, ar kādu tieku pārvietots uz šķūņaugšu, atkal gandrīz liek atkāpties bezsamaņā. Prātā jaucas juceklīgas domas un atmiņas par to, ka, lai arī kur es būtu, rit pilsoņu karš, esmu bijis partizāns un nupat laikam pieredzu savas dzīves pēdējos mirkļus.
Uz brīdi atslēdzos. Atkal atgūstoties, konstatēju, ka guļu uz muguras trūcīgā salmu klājienā pie paša jumta slīpuma, caur kura šķirbainajiem dēļiem izklaidus iespīd zilganā un vēsā agra rīta gaisma. Ir vēla vasara un gaisā jūtu pirmās salnas smaržu. Aiz asins zuduma radītā vārguma tik tikko spēdams pakustināt roku, pieskaros savai brūcei. Jūtu, ka tā ir plaša un piedzīta ar netīrumiem, bet īsti vairs nesaprotu, vai joprojām jūtu sāpes - to pārmērīgums ir notrulinājis manu uztveri. Pēkšņi manai rokai pieskaras vēsa, šaura plauksta un apstādina tās kustības. No puskrēslas uz ceļgaliem man tuvāk pierāpo cilvēks, kas mani nogādājis šajā vietā no apšaudes zonas - tas ir jauns vīrietis, tikko vēl bijis zēns, ar kalsnu seju un gaišiem, gandrīz baltiem matiem, tomēr viņa pelēcīgi zilajās acīs jaušama tik dedzinoša vērība un saprāta modrība, ka mani pārņem iedomas - šis cilvēks ir pieredzējis mūžību pirms manis un pieredzēs vēl mūžību pēc tam, kad jau būšu sen kā sairis pīšļos. Viņa skatiens tik skaudri atgriež mani realitātē, ka gandrīz aizrijos ar savu sāpju kliedzienu, bet viņš tomēr paspēj ātrāk, aizspiezdams man muti un viegli papurinādams savu galvu. Pat tuvojoties agonijai nespēju nesaredzēt, cik viņš ir skaists. Vai, precīzāk sakot, nevainojams, jo viņa vaibstiem raksturīga īpatnēja nežēlība, kas liegtu viņu saukt par skaistu. Vēlos atgrūst viņa roku, bet nespēju pakustēties. It kā nolasījis to domās, viņš atsedz manu muti un palūkojas ārā pa lielāku spraugu jumtā, vērodams, kā caur pelēcīgo rīta dūmaku aust saule, tomēr pakustēties joprojām nevaru, it kā viņa pieskāriens būtu mani paralizējis. Jūtu sevi noasiņojam, karstajam šķidrumam pamazām noplūstot līdz maniem gurniem. Sāpes nāk un atkal aizplūst pie katras saspringtās ieelpas. Savādais cilvēks pieceļas un pārvietojas tā, lai es varētu viņu redzēt, apsēžoties uz papluinīta salmu kūļa. Mugurā viņam ir manām līdzīgas bikses, tikai brūnas, un balts, atdarīts krekls, nošķiests ar manām asinīm. Ievainojumus neredzu. Gaišie mati arī bijuši saņemti zirgastē, bet nu jau pa pusei izrisuši pār viņa šaurajiem pleciem. Nesaprotu, kā šis augumā smalkais puisis ir spējis mani uzstiept līdz šķūņaugšai (pie tam, man nav ne jausmas, kā un cik tālu viņš mani stiepis pa lauku). Viņš ir ļoti bāls, bet varbūt tikai rīta gaisma liek viņam tā izskatīties. Šaura asins stīdziņa stiepjas no viņa aso lūpu kaktiņiem. Viņš pastiepj roku un pieskaras man pie pleca. Lēnām un domīgi slidina to pa manu roku lejup, līdz nonāk pie brūces, tad ielaiž tajā savus pirkstus. Acis pievērtas. Es gatavojos ierēkties sāpēs, bet nejūtu neko, vien to, ka viņa pieskāriens ir ļoti auksts - gluži nedabisks ledainums kā ūdens iesūcas manī un sastindzina elpu krūtīs. Apziņa man ir tik skaidra, cik skaidru to nebiju jutis ne mirkli kopš pirmējās pamošanās. Pēkšņi iešaujas prātā tobrīd gluži lieka doma, ka jācenšas uzrakstīt vēstuli manai mīļotajai, lai pastāstītu, kur esmu un, ka ar mani viss kārtībā.
Tad sāk runāt viņš, stieptā un mierīgā manierē, klusā, tomēr metāliski skanīgā balsī stāstot, ka viņš sen ir meklējis kādu, kāds esmu es, un pēc smaržas izsekojis, kopš sapratis, ka vēlas tieši mani. Viņš mani mierināja, lai es pagaidot tikai vēl pavisam mazliet, tad sāpes pazudīšot uz mūžiem, viņš būšot man līdzās uz mūžiem, un es būšot viņa - uz mūžiem. Viņš stāstīja vēl daudz par sevi, par mani, par laiku un pasauli, bet to visu aizmigloja nemaņa, kas pamazām atgriezās, bet viss viņa teiktais reizē veldzēja un radīja slāpes, kādas vēl nebiju jutis, it kā no katra viņa pateiktā vārda būtu atkarīgs, cik ilgi vēl dzīvošu, kamēr viņa asinīs sarkani notrieptie pirksti rotaļājās manos matos kā auksti čūskulēni, atstājot kalstošas zīmes uz manas sāpju sviedriem klātās pieres.
Tad viņš noliecās pār manu seju, ar nagu galiem skarot saskrambātos vaigus, tad lūpas, un ieskatījās dziļi manī, smaidot rītausmas apsudrabotu smaidu - mani strauji pārņēma tirpas dzenošs aukstuma vilnis un es no jauna zaudēju samaņu.