Sapņu templis

Kopš tēta nāves esmu redzējusi visai daudzus sapņus par viņu, kāpēc gan nepierakstīt...

Pirmais, ko pēc viņa nāves redzēju, bija tiešām jauks un mīlīgs, jutos labi un mierīgi pēc tā - šajā sapnī tētis bija atnācis ciemos kā taustāms gars un ierosināja, ka mēs kā visa ģimene atkārtotu senāku tradīciju, kuru savulaik piekopām - nedēļas nogalē aizbraukt uz Centrāltirgu, iegādāt kādus gardumus un tad kopā pagatavot tos - gluži kā kādās ģimenes svinībās. Viņš piebilda, ka labi apzinās, ka nu jau ir par vēlu to īstenot dzīvē un viņam žēl, ka pēdējos gados nebija atradis laiku un varēšanu vairāk ar mums būt, bet, ja reiz tas iespējams vismaz sapnī, tad kāpēc to nedarīt kaut vai tā? Norunājām tikšanās laiku - nākamo dienu, un vietu - Blaumaņa/Brīvības ielas stūri, kur parasti piebrauca viņa darba šoferis, un viņš aizgāja tālāk savās darīšanās.
Nākamajā dienā (joprojām sapnī, protams) ar mammu un brāli bijām nogājuši lejā un viņu gaidījām. Mamma lūkojās visapkārt, kura gan varētu būt viņa mašīna, meklēdama kādu īpaši lielu un smalku, jo viņš taču dzīvē tik daudz izdarījis, ka viņam noteikti tāda pienāktos. Lai nu kā, viņš atbrauca mazā, jūras zilzaļā žigulītī un aicināja mūs kāpt iekšā, uz mammas pārsteigumu par tādu auto laimīgā balsī atbildēdams, ka beidzot viņš var atļauties to, ko tiešām vēlas, nevis to, kas it kā pienāktos.

It kā pavisam vienkāršs sapnis, bet man bija ļoti patīkami nākamajā dienā no mammas uzzināt, ka vēl pirms manas piedzimšanas viņa mīļākā mašīna, no kuras viņam bijis žēl šķirties, bijis tieši tāds jūras zilizaļš žigulītis, kādu es biju redzējusi. :)

Neilgi pēc tam redzēju stipri vien skumjāku sapni, kurā redzēju sevi pārnākam it kā mājās - uz centra dzīvokli. Aizslēdzu durvis, pakāru jaku uz pakaramā un devos tālāk uz dzīvojamo istabu. No gaiteņa redzēju, ka televizors ieslēgts, un nodomāju - savādi, kurš gan tagad skatītos televizoru (jo savulaik to skatījās tikai tētis). Kad devos tālāk, secināju, ka uz dīvāna savā parastajā vietā, ietinies halātā tiešām sēž tētis, seju aizsedzis ar rokām un klusi raudādams. Tajā brīdī man palika ļoti skumji un es pieskāros viņam pie pleca, lai pajautātu, kāpēc viņš tur sēž atgriezies un raud, bet nepaspēju ierunāties, jo viņš strauji nolaida rokas no sejas un paskatījās uz mani ar sēru saēstu seju, kas visa bija notriepta ar asinīm, kuras viņš raudāja, un aizsmakušā balsī teica - Vienradzis... Meitiņ, vienradzis... - daudzas reizes atkārtodams šos vārdus (Uztvēru tos kā atsauci uz manu stāstu par Vienradzi, kurā aprakstīju skaistumu, kādu var dzīvei piešķirt nāve), bet es atkāpos, vairs nesaprazdama, vai viņš ir dzīvs vai tomēr miris, vai saukt ārstus vai cita veida palīdzību, un tā arī pamodos, skumstot par viņa skumjām.

Ja neskaita dažus sīkākus un neskaidrākus sapņus, redzēju viņu atkal šonakt, kur gan viņš vēl joprojām bija dzīvs, bet gatavojās nāvei, pelēki metāliski un melni iekārtotā, tādā kā biroja telpā uz papīra lapām ar sarkanu tinti rakstot pēdējos novēlējumus man un ģimenei, iekļaujot arī durvju kodu kādam kabinetam, kurā esot noslēpti materiāli par Latvijas politiskajām aizkulisēm, kas atklātu daudzas sazvērestības un palīdzētu visu sakārtot taisnīgā un harmoniskā kārtībā - viņa mūža darbs. Es, savukārt, stāvēju viņam līdzās, atgādinot, ka palicis maz laika un ar pieķeršanos domām par dzīvi to novilcināt nevarēs, jo savādā kārtā biju viņa nāves eņģelis, līdz viņš beidzot dziļi un skumji nopūtās, apgūlās uz zemes un klusi nomira, lai jau pēc brīža sniegtu man roku un tiktu aizvests aiz visām robežām.

***

Savukārt pirms pāris naktīm bija šāds - Šķiet, Amerikas vidiene. Kāda ģimene, kas sastāv no vecāka tēva un mātes, viņu apmēram 30 gadus vecās meitas, pāris jaunākiem bērniem (meitene un zēns)un kādas pavisam vecas krustmātes, pārvācas no vienas putekļainas pilsēteles uz otru. Iemesls - viņu dzīvesvietā ir notikusi tehniska katastrofa ķimikāliju un medikamentu rūpnīcā, kuras iespaidā apkārtējā vidē ir izplūdusi nezināmas iedarbības halucinogēna viela. Par šo faktu gan viņi nav informēti, tomēr nevēlas riskēt, dzīvojot līdzās šādam objektam, tāpēc ir izlēmuši doties atpakaļ uz pilsētu, kas bijusi dzimtā ģimenes tēvam. Tā kā viņiem nav transporta, viņi ceļu mēro kājām, ejot pa, šķiet, nebeidzami plašu, tuksnesīgu klajumu, kuram cauri stiepjas viens vienīgs ceļš, tas pats - ar izcili trūcīgu autosatiksmi un nekvalitatīvs. Viņu mājvietā izplūdušie halucinogēni ir īpatnēji ietekmējuši visas ģimenes smadzeņu darbību, radot viņiem pārlieku reālas halucinācijas, kas rāda visu to, ko viņi vēlētos redzēt savā dzīvē un izdzēšot reālo.
Kad ģimenīte (no kuras locekļiem visskaidrāk atceros 30-gadīgo meitu, kuras mati bija gari un kastaņbrūni, bet tērps - plandoša, sarkana vasaras kleita ar dziļu izgriezumu un atkailinātu plecu daļu) nonāca pie otras pilsētas robežām, viņi sastapa tās iedzīvotājus, kas masveidā pameta savas mājas, jo šo rajonu bija skāris neparasts sausums un karstums, ugunsgrēki, kas iznīcinājuši pusi pilsētas ēku, kā arī nebijušu apmēru čūsku perējumu plūdums no kalniem. Šie cilvēki aicināja ģimeni griezties atpakaļ, tomēr viņi tos nedzirdēja un neņēma vērā, jo spēcīgākas bija krāsainās, tīkamās halucinācijas, kas radīja vīzijas par priecīgiem, koši tērptiem cilvēkiem, kas dzīvespriecīgi darīja savus ikdienas darbus starp gruzdošiem gruvešiem un pelnu kaudzēm. Visspilgtāk atmiņā palikusi blonda pusaugu meitene varavīksnes krāsu kleitiņā, kas smiedamās skrēja pār pilsētas galveno ielu, rokā turēdama lielu raibu balonu un lenšu saišķi, līdz pazuda sarkandzirksteļotā dūmu mākonī.
Tā nu ģimene turpināja doties uz priekšu, meklējot veco dzimtas namu, bet tikmēr halucinogēnu iedarbība pamazām sāka apsīkt un iztēles ainas mijās ar realitāti. Jāpiebilst, ka es biju viņiem sekojusi visā viņu ceļā, tikai neviens nebija mani ievērojis. Tobrīd viņi bija nonākuši uz ielas, uz kuras murckuļu murckuļos gulēja ragainās odzes (ļoti skaistas smilškrāsas čūskas, ir vērts apskatīt), kuras ieraudzījusi, sieviete sarkanajā kleitā apstājās un atteicās spert kaut soli uz priekšu. Būtu bijis tomēr labāk, ja viņa būtu spērusi šo soli, jo tā nu gadījās, ka viņa bija apstājusies ar basajiem papēžiem tieši pie kādas odzes purna, kas nekavējās viņai kost. Tās inde izrādījās neparasti spēcīga, tāpēc, īsi iekliegusies, viņa sabruka mirusi uz putekļainā, karstā ceļa, kamēr pārējie ģimenes locekļi aiz šoka sastinga, nezinādami ko darīt. Tuksneša vējš plandīja viņas sarkano tērpu, kura krāsa skaisti sasaucās ar tobrīd rietošās saules spilgto starojumu. Tad no viņas gars piecēlās no vēl agoniski trīcošās miesas un ieraudzīja mani, jo šajā sapnī es biju nākusi kā viņas nāves eņģelis, un sniedza man roku, lai es viņu aizvestu mājās.
Jāteic, visai neparasts motīvs parādījies, jo agrāk šādu lomu sapņos nebiju pieņēmusi.