Sapņu templis

Zaļa, vasarīga pļava, ovālas formas. To visapkārt ieskauj tumšzaļš, izteiksmīgi dzīvs mežs. Siltajā vējā lido saulē mirdzoši ziedputekšņi un taureņi. Debesis - spilgti zilas, gandrīz elektriskā tonī, bez neviena mākonīša. Pļavas vidū stiepjas dzeltens smilšu ceļš, bet tas nekur neved - tas ir elipsveidīgs un tiecas tikai uz riņķi kā saspiests gredzens. Es gāju pa to, pretēji Saulei, skatījos debesīs, skatījos zālē, vēroju mežu un priecājos, cik tas viss ir skaists, tomēr atkal un atkal veicot vienu un to pašu riņķi gribējās redzēt arī ko citu. Es sāku iet ātrāk un ātrāk, līdz es skrēju, un tad es sāku skriet arvien ātrāk un ātrāk, līdz krāsas un formas ap mani bija pavisam izplūdušas un ceļu zem savām kājām vairs neredzēju, bet es tikai skrēju, cenšoties pārskriet pati savas robežas. Gaiss smaržoja pēc ozona, kā tas notiek pēc pērkona negaisiem. Tad vienā mirklī likās, ka es esmu kaut ko sevī vai savā pasaulē pārrāvusi, un viss sāka mainīties - izplūdušās krāsas kļuva arvien noteiktākas, formas - skaidrākas, bet vairs ne tādas, kā iepriekš - aiz meža varēja redzēt daudz, daudz citu pļavu un mežu, un nebija viss vairs tikai zaļš un zils, jo tagad pasaule mirdzēja pārpasaulīgu varavīkšņu krāsās, kas savstarpēji plūda un mainījās kā krāsu upes, spilgtas, mirdzošas, patiešām dzīvas, un daudzas pat tādos toņos, kam cilvēciski nav nosaukuma, bet ceļš vairs nebija kā noslēgts gredzens - no tā uz visām pusēm gaisā stiepās kristāliski, zeltaini un tirkīzzili tilti, savienojoties ar veselu mirdzošu tiltu tīklu gan augstu debesīs, gan tieši virs zemes. Izvēlējos vienu no zilajiem tiltiem un devos pa to prom, bet pusceļā mani sagaidīja man nepazīstams vīrietis, par kuru man tomēr bija viegla nojausma, ka kaut kādā ziņā viņš ir vai arī ir bijis mans tēvs (ne cilvēciskās, šīs dzīves attiecībās gan), kurš man draudzīgi teica, ka vēl "tur" iet es nevarot. Rūpīgi ieskatījos viņam acīs un tajā mirklī saredzēju visu vēl pavisam savādāku - sastāvošu no sīksīkām daļiņām, romba formas kristāliem, kas daudzās kārtās un dažādās formās pārklājās viens pār otru, veidojot visu, kas ir. Biju visai šai sistēmai pašā vidienē, vēroju to maināmies, dalāmies, vietām sabrūkam, bet sabrukušo vienkārši pārnesot uz jaunu vietu, tukšo aizpildot ar krāsu, bet citur - krāsu aizpludinot un atstājot vien mirdzošu tukšumu. Pamazām procesos sāku iesaistīties arī es, gabaliņu pēc gabaliņa iekrāsojot un iegrozot kā likās, ka vajadzētu, no maziem rombiņiem vērpjot lielus rombus, un no tiem - visurejošas spirāles, no visgaišākajām līdz vistumšākajām, kā sākumu ņemot baltu, tad - gaišzeltainu, gaišrozā, gaišzilu un gaišzaļu, kas pamazām kļuva arvien intensīvāki, līdz pat tumši asinssarkanam, tumši violetam, indigo un nakts zaļam, saplūstot vienoti melnā. Biju pavisam aizrāvusies kā bērns smilšukastē, kad vēlreiz sadzirdēju sava it kā tēva smaidošo balsi - nu lūk, kad visu šo sakārtosi, tad arī visi tilti būs tavi, tikai strādā. Es to uzklausīju, bet īsti vairs neņēmu vērā, jo likās - es tagad tāpat taču esmu visur, man vairs nevajag tiltus, lai tur tiktu, vairs nekādus ceļus un tiltus... Tad viss saplūda radoši graujošā, krāsaini bezkrāsainā sprādzienā un bija atkal laiks mosties.