Sapņu templis

Tā kā šī sapņa tematika ir cieši saistīta ar Silent Hill izmantotajiem simboliem, ievada vietā aprakstīšu tos, lai sapņa jēga būtu saprotama arī tiem, kam Silent Hill nav starp pazīstamākajām sfērām.

Tātad, Silent Hill ir tāda paša nosaukuma datorspēļu sērijā (un vēlāk arī - filmā) eksistējošs ciems, kas reiz gan dzīvojis un eksistējis reālajā pasaulē, bet pēc vairākiem traģiskiem negadījumiem, kurus aprakstīt šeit būtu lieki (viss izlasāms ar google palīdzību), iedzīvotāji to pametuši - vismaz, ikdienišķi uztveramajā ziņā, neviena tur vairs nav. Lai nu kā, tas turpina elpot paralēlā dimensijā, ko ir izveidojušas kādas ļoti sāpinātas, ļoti ievainotas meitenītes fantāzijas par atriebi, kas jāpieredz viņas mocītājiem, kas nu visi dzīvo miglainajā Silent Hill, pār kuru snieg mūžīgs pelnu sniegs. Laiku SH nedala nakts un diena, bet gan Tumsa un Gaisma, ko šķir griezīga trauksmes sirēnu kaukoņa. Gaisma tur nav nekāds svētums, tas ir tikai nosacīts miers, kura aizsegā var mēģināt paslēpties no saviem iekšējiem dēmoniem, savukārt Tumsa - nu, arī tā nav izprotama nedz kā tradicionāli ellišķā, nedz pirmatnēji haotiskā. Silent Hill Tumsa ir gandrīz dzīva būtne, pilnīgi cita Silent Hill pasaules šķautne, kurā viss ikdienišķais pārvēršas šausminošajā, bet visi iekšējie nešķīsteņi iegūst miesīgu veidolu, ar briesmīgām maskām atainojot katrs sava radītāja slēptos netikumus, grēkus un noziegumus, un saplosot katru, kas gadās viņu ceļā un nespēj tajos atpazīt pats savas bailes. Pats augstākais un šausminošākais no viņiem ir Soģis, saukts arī Piramīdgalva - nēsātās dzelzs maskas dēļ, kurš Tumsai seko, Tumsu ved un pats ir iemiesots Silent Hill Tumsa. Uzskates materiāls, lai ilustrētu Soģi -

http://www.bjwinslow.com/albums/album11/silent_hill.jpg

Tagad varu sākt aprakstīt savu sapni, vispirms piebilstot, ka tas, saistībā ar SH simboliku, ir ļoti netradicionāls. Cik nu agrāk biju par to sapņousi, tad te SH ļaunums bija pret mani un es cīnījos par savu dzīvību, te - es pati biju SH Tumsas iemiesojums un sapratu, cik ļoti nosacīts ir tas, ko tā iedzīvotāji sauc par ļaunumu, jo patiesībā tās ir vien viņu rīcības izraisītas sekas un tikai viena no taisnīguma izpausmēm. Ar šo arī ievads būs noslēgts, lai arī, nevēloties izplūst jau agrāk aprakstītās detaļās, tas ir krietni ierobežots. Manā sapņu blogā var atrast agrākus SH sapņu aprakstus, vai, ja esmu bijusi slinka, vismaz viena - noteikti. :)

Šajā sapnī es pamodos - gluži burtiski. Es lēnām attapos no miega, mēģinot aptvert, ko nozīmē neierastās skaņas, kustības un smaržas ap mani, un tad saprotot, ka tieku vesta nezināmas markas, bet +/- 1995. gadā ražotas mašīnā ar brūnu salonu; braucot tā viegli čīkst un šūpojas, un smaržo pēc salonā sen smēķētām cigaretēm, vīrieša, sēdekļu ādas un saulē sasiluša mākslīgā koka paneļiem. Esmu gulējusi aizmugurējā sēdeklī ar galvu priekšējā pasažiera sēdekļa virzienā. Kad pieceļos no guļus stāvokļa, konstatēju, ka šofera mašīnai nav - tā vienkārši brauc, bet pārlieku tas mani neizbrīna. Pastiepju roku un ieslēdzu radio, skan kāda Metallica dziesma, bet nevaru noteikt, kura tieši. Lūkojos ārā pa logu - ir saulaina vasaras vai varbūt agra rudens diena, atrodos klusā, mierīgā ielā, kas lielākoties apbūvēta ar trīs- līdz piecstāvīgām, mazliet veclaicīgām, bet ne pārlieku greznām ēkām. Pirmajos stāvos - tukši veikaliņi, frizētavas un līdzīgas iestādes. Labajā pusē - plašs parks. Mašīna pagriežas pa kreisi un sāk līgani samazināt ātrumu. Man acīs iespīd spilgta saules gaisma un mani apžilbina, tāpēc redzu vien aprises tam, kā braucamrīks apstājas ielas malā, kur kā gaidot stāv visai gara auguma plecīgs vīrietis ar, pēc auguma spriežot, padsmitgadīgu meiteni. Sauli aizklāj neliels mākonis; meitene, kas tiešām ir jauniņa padsmitgadniece, ar apātisku un skumju sejas izteiksmi apiet ap mašīnas kapotu un apsēžas blakus vadītāja vietai, savukārt vīrietis novietojas pie stūres un, laipni smaidot, lai arī skatienā ir dziļš nogurums, atskatās uz mani. Šajā mirklī es sāku justies mazliet neomulīgi, jo, no vienas puses, man ir sajūta, ka esmu šo vīrieti jau kaut kur redzējusi, no otras - neatceros, kādos apstākļos tas noticis un kā man vajadzētu justies viņa sakarā.

Šoreiz vairs neatskatoties, viņš man jautā -

- Vai tev nebija neērti atbraukt šādā veidā?

Papurinu galvu, pārliecinoties, ka tas ir redzams atpakaļskata spogulī - runāt vēl negribu.

- Zinu, ka tu jau agrāk esi tā vesta. Tu toreiz satiki kādu sev ļoti dārgu, tuvu būtni, vai ne?

Spoguļa atspulgā redzu, ka viņš pasmaida. Tad atceros, ka tiešām tā jau reiz ir bijis - pirms apmēram pieciem gadiem, kādā sapnī, kurā pamodos tieši tādā pašā mašīnā, tikai nakts laikā, pavisam citā vietā, un ārpusē mani jau gaidīja sudrabaini mirdzoša būtne, dvēselei tuvs draugs, kas tā deva par sevi ziņu. Biju mazliet pārsteigta, ka viņš zin par šo sapni, tātad - arī vismaz mazliet augstāks savā līmenī, kā vienkārši sapņu tēls bez savas individualitātes, kas izgaistu man pamostoties. Šoreiz atbildu viņam skaļi - Jā, tā bija.

- Es ceru, ka tu jau esi sapratusi, kāpēc izvēlējos tevi uzaicināt šeit tieši šādā veidā. - viņš, joprojām pavisam viegli smaidot, piebilst.

Palūkojos ārā pa logu, jorpojām cenšoties atcerēties, kur esmu viņu redzējusi, kad pamanu sev pazīstamu vietu - septiņstāvīgu blokmāju ieskautu pagalmu ar koku pilnu, zālainu vidusdaļu. Rodas sajūta, ka vajag tur apstāties, tāpēc uz brīdi aizmirstu atturību un pieķeros vīrietim pie pleca, sakot, lai viņš apstājas. Tai pašā mirklī caur pieskārienu manī pamostas atmiņu ainas no agrākām manis un viņa satikšanās reizēm, pārņemot visas maņas - vienā mirklī vēlreiz noskatos visus savus agrākos SH sapņus un vīrietī, kuram sēžu līdzās, ieraugu Soģi - bez ieroča, bez maskas, bez asinīm, bez beznosacījumu ļaunuma, tā vietā ar smaidu un cilvēcību, un tomēr - Soģi. Vienalikus no atmiņām sajūtu atdzimstam maigas, mīlošas jūtas pret viņu un saprotu, ka šī būtne - gan viņa cilvēcīgā, gan Soģa seja - viss kopā ir pavisam kāds cits, senāk pazīts, vienmēr mīlēts, tikai šobrīd esam iesaistīti savādā cīņā.

Pārraujot manu atmiņu uzliesmojumu, viņš strauji sagriež mašīnu un apstājas pagalmā, uz kuru norādīju, sakot -

- Es priecājos, ka tu atceries. Un, kā vienmēr, tu zini īsto vietu, kur apstāties.

Vēlreiz pasmaidījis, viņš izkāpj no mašīnas, es sekoju, kā pēdējā izkāpj skumjā meitene. Pūš silts vējiņš, garām aizlido dažas pieneņpūkas. Pagalmā bezrūpīgi atpūšas māju iedzīvotāji, zem kokiem spēlējas bērni, bet apzinos, ka arī uz šo vietu attiecas visi SH likumi un ir tikai laika jautājums, līdz atskanēs trauksmes sirēnas, izlaižot ārēji nevainojamo, bet iekšēji katram savā veidā sapuvušo cilvēku elles. Vīrietis pieskaras man pie pleca un, paņēmis pie rokas skumjo meiteni, saka -

- Es viņu satiku, kad biju Soģis, un nu man viņa jāaizved mājās. Vai tu pagaidīsi šeit? Ja vēlies, vari palūkoties, kā cilvēki te dzīvo.

- Vai es varu atnākt jums līdzi?

- Nē, diemžēl nē, tu nevari iet, kur ies viņa.

- Bet vai tu atgriezīsies? - pamazām man nāca atskārsme, ka ļoti, ļoti viņu vēlos redzēt vēl, kā redzu tagad, jo tas nav noticis tik ļoti ilgi un pēc tam vēl ilgi netiks pieredzēts.

- Jā. - un, lai uzsvērtu atbildi, viņš iedrošinoši uzsmaida.

- Vai tu atgriezīsies tāds, kāds esi tagad?

- Jā. - un, vezdams meiteni pie rokas, viņš pazūd starp kokiem, kur virmo nojausmas par tālāku pasauli.

Gaidot es sāku bezmērķīgi klīst pa pagalmu. Sākotnēji juceklīgās sajūtas tagad ir nostabilizējušās - gan Soģis, gan Cilvēks ir tikai divas daļas no vienota veseluma, kas kopā ir gluži cita būtne, kas tikai izvēlējusies šo seju, lai sapnī būtu man saprotamāks. Un mēs mīlam viens otru - cieši, bez robežām un nosacījumiem.
Debesis ir zilas, nav SH miglas un pelnu, lai nu kā, tas man it nemaz nav svarīgi, jo arī SH ir tikai tēls, kas pārklāj realitāti. Es ieeju vienā no blokmājām un lēnām kāpju augšup, ieklausoties cilvēku dzīvēs aiz katra dzīvokļa durvīm, sajūtot, kas tuvākajā laikā sastapsies ar saviem dēmoniem, kas atradīs citu veidu, kā mainīties, kas...

- Vai tu nāc pie kāda ciemos? - mani pēkšņi pārsteidz maza, blonda meitenīte, kas iznākusi no kāda dzīvokļa un stāv kāpņutelpā, kautrīgi staipīdama gaiši dzeltenas kleitiņas stūrus. Aizmugurē tā ir sasieta ar dzeltenbalti rūtainu jostiņu, piedurknītes ir baltas un sakrokotas. Es mulsi uzsmaidu un papurinu galvu, cenšoties nenovērsties, jo jau redzu, ka arī viņa ies bojā, pakļaujoties pašuzbūvētai ellei, tikai pēc vairākiem gadiem.

- Vai tu nāc auklēt manu brālīti? Man tagad ir mazs brālītis un mamma teica, ka nāks aukle. - mazā turpina jau līksmāk vaicāt, bet es atkal papurinu galvu un smaidot pagriežos, lai pamestu mušu piespindzētās, zili izkrāsotās un aplupušās kāpņutelpas. Meitēns izskrien ārā līdz ar mani un savā nodabā dodas pie sarkanām, droši vien jau vairākas paaudzes piedzīvojušām dzelzs šūpolēm. Savukārt es pamanu, ka Soģis-Cilvēks jau atkal stāv pie savas mašīnas un mani gaida. Dodos pie viņa, viņš apguļas zālienā un klusējot vēro mākoņu formas debesīs, bet es apsēžos viņam līdzās. Sajūtu, ka mainās gaisa smarža, tā paliek smagāka, tāda kā sarūsējusi.

- Tumsa nāk, - es viņam saku.

- Tā ir. Bet mums vēl ir laiks parunāt.

- Ko tu vēlējies man pateikt?

- Neko īpašu. Ir vienkārši jauka diena, vai ne?

Pamāju ar galvu, tā tiešām ir. Smagā smarža gaisā tomēr paliek arvien izteiktāka un tas manī vieš nemieru, jo nevēlos, lai miers - šoreiz patiess - pārtrūktu, tāpēc jautāju:

- Vai te ir kāda droša vieta? Nu, tik droša, lai es varētu tur pārlaist Tumsu tevi nesatiekot un mēs viens otru neievainotu?

Sajūtu, ka pie kreisā sāna kaut kas spiež - tā ir melna pistole tumšbrūnā ādas makstī, ko izvelku un neizlēmīgi pasvārstu rokās, caur prātu lēni ložņājot atmiņām, kurās mēs abi neskaitāmas reizes esam viens otram darījuši sāpes līdz pat nāvei, līdz pat miera mirklim, kāds ir šis.
Viņš palūkojas uz mani un saka:

- Abhazs.

- Ko?..

- Abhazs. Te netālu ir tāda ēdnīca. Es izveidoju šo vietu tieši tādu, lai, tur iegājis, nespētu tevi ievainot. Un tad arī tev nebūs vajadzības ievainot mani.

- Es nezinu, kur tas ir.

- Tu noteikti to atradīsi. Tu vienmēr zini īsto vietu, kur apstāties, es jau to teicu. - un viņš pie sevis paķiķina, it kā tas būtu kas īpaši smieklīgs, tomēr viņa smiekli nav aizvainojoši.

- Vai nav iespējams to pārtraukt? Mums nav vajadzīga šī cīņa.

Šoreiz viņš paliek skumjš, nopūšas un tad lēni teic -

- Es to zinu, mana mīļā. Bet, kad pienāk laiks, es esmu Soģis, tu esi vajātais, mums jāsastopas, un es neko nevaru tur padarīt.

- Es tevi pazīstu pietiekami labi, lai zinātu, ka vari.

Viņa acīs iedegas ļoti pazīstama, ķircinoša liesmiņa:

- Nu bet protams, ka es varu, bet tas nebūtu godīgi pret visu šo spēli, kuras noteikumus radījām kopā un abi piekritām tajā spēlēt, kopā ar visiem tiem pārējiem, vai ne?

Rūsas smarža gaisā paliek arvien spīvāka un, atceroties vēl kaut ko, skumjas pārņem arī mani.

- Mans draugs, es negribu tevi nogalināt.

- Es zinu, es zinu, mīļā... Bet vēl daudzi, daudzi mēneši paies, līdz tas notiks un tu mani apbedīsi.

- Es neticu, ka nogalināšana ir jebkādā veidā iespējams ceļš, lai pārtrauktu to, kas te notiek. - šo sakot, jūtu dusmas uz sistēmu, kurā spēlējam savu spēli.

- Es arī tam nepiekrītu. Bet tas vairs nav atkarīgs no mums, tas ir atkarīgs no Viņiem - un viņš izklaidīgi ar pirkstu norāda kaut kur pa vidu starp mākoņiem un kosmisko telpu. Tagad kārta smieties ir man.

- Nekā, dārgais, mēs paši bijām starp viņiem, kad tas tika izdomāts... Un...

Gribu turpināt teikumu, ka viņš jau tāpat zin, ka, kamēr vien te viss turpināsies pārprastas dualitātes ietvaros - atdzimšanu meklējot caur nesaprastu iznīcību, asinis nomazgājot ar asinīm, tās tik un tā atkal un atkal ietieksies zemes dzīlēs, vēl un vēlreiz viņu pamodinot un augšāmceļot no jauna kā Soģi, kamēr vien cilvēki beigs radīt savas elles, nebeidzamā vientulībā sastopoties katrs ar saviem dēmoniem. Tomēr apraujos, jo patiesi - viņš tāpat to zin, pat labāk par mani, jo pats jau neskaitāmas reizes izgājis tam cauri. Tā vietā es viņam pieglaužos un viņš mierīgi, taču stipri mani apskauj no mugurpuses, uzliekot zodu man uz pleca. Jūtu viņa elpu kutinot manu ādu pie kakla, tā ir silta un smaržo pēc āboliem. Saule pamazām apmācas un viņš sāk rāmā, klusā balsī stāstīt, kā man vislabāk paslēpties, no kā izvairīties, kā izmantot ieroci, kad pienāks laiks. Tad viņš noglāsta man vaigu un apguļas atkal zālē, lūkojoties debesīs.

- Un tagad, mīļā, - viņš maigi saka, - tagad bēdz.

Zeme zem viņa pieplūst ar indi un nomelnē, no tās paceļas garas, melnas saknes un ierauj viņu pazemē, lai kaut kur atkal izgrūstu ārā kā asinīm noplūdušu velnu. Sāk skanēt trauksmes signāli, iestājas akla tumsa, bet es pagriežos un mērķtiecīgi skrienu, kamēr vēl kaut ko redzu un turpinu skriet arī tad, kad redzēt vairs nav iespējams. Intuitīvi jūtu, kur atrodas viņa pieminētais Abhaz, tas ir pavisam tuvu, bet drīz tuvosies arī Soģis. Es varētu aiziet no sapņa šajā mirklī, bet zinu, ka viņš nāks un vēlos viņu sagaidīt, lai ieskatītos viņā kā ellišķā iemiesojumā un arī tad atcerētos un sajustu, kāds viņš ir zem visa tā, ko es patiesībā viņā jūtu un kāda ir mūsu mīlestība, kad pazūd viss, kas klājas tai pāri lielās spēles ietvaros.

***

Interesanti, ka redzēju šo sapni uzreiz pēc tam, kad palūdzu Sapnim vēlreiz izskaidrot man Luciferu. :)