Sapņu templis
Citas realitātes dienasgrāmata
Kaķenītes sapņi
Posted on 2009.02.17 at 16:17
Pēc savas kaķenītes nāves šos sapņus ilgu laiku negribēju pierakstīt - likās pārāk privāti. Bet tagad tie paši vēlas tikt uzrakstīti, tāpēc to arī darīšu.
Pirmo es redzēju neilgi pēc skumjā notikuma un tas palīdzēja man pieņemt faktu, ko pirmo reizi mūžā pieņemt nemācēju.
Tātad, biju savā centra dzīvoklī. Kad redzu to sapņos, tad parasti mana istaba ir kā simbols robežšķirtnei, kas vistuvākā nomoda pasaulei - mēdzu ieiet šajā istabā un apgulties gultā, lai aizmigtu sapnī un pamostos šaipasaulē. Savukārt mana tēva kabinets, kas pēc izvietojuma ir visnošķirtākā istaba, pie tam, ar mazu balkoniņu kā durvīm uz lidojumu, attēlo robežu ar vistālākajām pasaulēm, tālu prom no taustāmās realitātes. Biju ieradusies šai dzīvoklī, lai atrastu kādu grāmatu tēva kolekcijā. Vairs neatceros, kādu, un tas arī vairs nebija svarīgi, kad iegāju viņa istabā un ieraudzīju, ka uz rakstāmgalda guļ Midiņa, kādu redzēju viņu pēdējoreiz uz vetārsta aukstā metāla galda - mirusi, izstiepusies, it kā gulētu, bet ar sastingušu skatienu pavērtajās actiņās. Es piegāju pie viņas, uzmanīgi pacēlu, piespiedu pie krūtīm un sāku staigāt šurpu turpu pa istabu, viegli šūpojoties, it kā midzinot viņu, un čukstot viņas ausī, cik ļoti dārga viņa man bijusi, kā viņu esmu mīlējusi un turpinu mīlēt. Man vienbrīd izlikās, ka viņa mazliet pakustas, bet teicu sev, ka tas ir tikai apmāns, tomēr tas nebija vis apmāns un pamazām viņa tiešām sāka kustēties un staipīties, aizvēra actiņas, nožāvājās, muskuļi kļuva stingrāki un pēc brīža jau turēju apskautu pavisam dzīvu, siltu, murrājošu kaķi. Uzmanīgi nolaidu viņu uz grīdas un devos ārā no tālās istabas, ejot uz savējo. Uz brīdi mani bija pārņēmusi doma - ja es aizvestu viņ līdz savai gultai un tur ar viņu līdzās aizmigtu, tad tā arī pamostos - ar dzīvu kaķi līdzās. Mida man sekoja no mugurpuses, bet es neatskatījos, tikai klausījos mīkstajos soļos, lai būtu droša, ka viņa ir turpat, gluži kā senajos mītos. Tomēr, kad bijām tieši pusceļā, es apstājos un atskatījos, un viņa bija darījusi tieši tāpat - apstājusies un nu cieši un maigi lūkojās man acīs. Tad klusējot pagriezāmies un devāmies atpakaļ uz tālo istabu, kur viņa man pieglaudās, es viņu pacēlu, apskāvu un atkal jau stāstīju, cik ļoti viņu mīlu un mīlēšu vienmēr, kā gaidīšu atkalsatikšanos, kamēr mans mīļais kaķītis lēnām izgaisa manās rokās, aizejot tālienē.
***
Šo sapni redzēju vēl pēc vairākām nedēļām. Pa smilškrāsas akmens plāksnēs izliktu ceļu devos uz smilškrāsas templi dzeltenīgā, vēju pilnā tuksnesī. Tempļa veidolu nemācēšu pastāstīt, tas nemitīgi mainījās, it kā vējš no smiltīm to nojauktu un pārbūvētu ik mirkli, bet, līdzko biju šķērsojusi tā slieksni, pasaule pārvērtās - tā bija harmoniska, tā bija mierīga, tā bija debesu zeltā un gaismās mirdzoša un vienlaikus bezgala īsta un dzīva, vienlaikus plašas zāles, kolonnu norobežoti laukumi zem tempļu jumtiem, un tai pašā laikā - pļavas, meži, ezeri, mierīgi strauti un mežonīgas upes. Tas bija viss, ko vien reizē varētu vēlēties visas dvēseles, kas bijušas un būs. Ievēroju, ka visapkārt te guļ, te rotaļājas, te lok no kāda avota, te vienkārši mani ziņkārīgi vēro tūkstošiem kaķu - visu krāsu un izmēru, visi veselīgi un ar laimi acīs. Un tad, pašķirot ēģiptiešu rakstos izrakstītu, caurspīdīgi zeltainu šķidrautu, no ejas, kuras malas norobežoja divas zeltainas kolonnas, iznāca kaķu dieve Basteta. Tas bija viņas templis, cēlās, zeltaini rotātās, melnspalvotās, zeltacu dieves templis, un pie reizes - debesis kaķu dvēselēm. Viņa maigi un iedrošinoši smaidīja, kā sveicinot, un savās slaikajās rokās pie krūtīm piespiestu nesa manu Midiņu. Pienākusi pie manis, viņa sniedza man kaķenīti un atkāpās, lai mēs varētu parunāt. Mida veda mani uz priekšu caur tempļa pļavām un zālēm, stāstot, ka ir laimīga par dzīvi, kas viņai bijusi sniegta, lai arī nedaudz pēc tās nogurusi, un pateicīga man, ka esam varējušas būt kopā. Viņa man stāstīja par kaķiem, kurus sastapām, par viņu dzīvēm, par dievieti Bastetu, mani visu laiku nez kāpēc uzrunājot par Haštu, bet tajā brīdī tas šķita gluži dabiski un likās, ka vienā mirklī ir saplūdušas visas dzīves, kurās ar Midiņu esam bijušas līdzās. Pamanīju, ka mūsu gaitās no neliela attāluma mums seko liela auguma sniegbalts persietis ar klasiski zilām acīm un ļoti kuplu asti, nogaidoši un ļoti ieinteresēti manī skatoties, un man likās, ka esmu viņu jau redzējusi, bet nespēju atcerēties, kur. Pamazām nonācām tur, no kurienes bijām sākušas savu pastaigu. Basteta nostājās mums līdzās un uzlika savu melno, mierinošo plaukstu man uz pleca. Es pacēlu Midu un apmīļoju viņu, bet uz atvadām viņa man pateica, ka nemaz tik ilgi nebūs jāgaida, līdz atkal tiksimies, bet līdz tam viņa palīdzēšot mums atrast jaunu kaķēnu, kas būtu mums ideāli piemērots un palīdzēs palūkoties uz dzīvi no jaunas puses. Tad sniedzu Midu Bastetai, kas viņu silti apskāva un atkal pazuda aiz zelta šķidrauta, bet es devos atpakaļ tuksnesī, lai pēc brīža pamostos.
Un vēl es neilgi pēc Haiko nāves redzēju arī viņu. Viņš mani satika jaukā, zaļā, alpu mežu ieskautā ielejā un stāstīja, ka nu jau viss esot labi, viņam nekas vairs nesāpot un tā viņš atkal varot brīvi skriet, bet no Zemes paņēmis līdzi to, kas viņam vislabāk paticis, dabu vērojot - pienenītes. :) Un tai pašā mirklī visas pļavas ap mums vērtās spoži dzeltenas, pēc Haiko gribas visam uzplaukstot neskaitāmās pienenēs...
Pirmo es redzēju neilgi pēc skumjā notikuma un tas palīdzēja man pieņemt faktu, ko pirmo reizi mūžā pieņemt nemācēju.
Tātad, biju savā centra dzīvoklī. Kad redzu to sapņos, tad parasti mana istaba ir kā simbols robežšķirtnei, kas vistuvākā nomoda pasaulei - mēdzu ieiet šajā istabā un apgulties gultā, lai aizmigtu sapnī un pamostos šaipasaulē. Savukārt mana tēva kabinets, kas pēc izvietojuma ir visnošķirtākā istaba, pie tam, ar mazu balkoniņu kā durvīm uz lidojumu, attēlo robežu ar vistālākajām pasaulēm, tālu prom no taustāmās realitātes. Biju ieradusies šai dzīvoklī, lai atrastu kādu grāmatu tēva kolekcijā. Vairs neatceros, kādu, un tas arī vairs nebija svarīgi, kad iegāju viņa istabā un ieraudzīju, ka uz rakstāmgalda guļ Midiņa, kādu redzēju viņu pēdējoreiz uz vetārsta aukstā metāla galda - mirusi, izstiepusies, it kā gulētu, bet ar sastingušu skatienu pavērtajās actiņās. Es piegāju pie viņas, uzmanīgi pacēlu, piespiedu pie krūtīm un sāku staigāt šurpu turpu pa istabu, viegli šūpojoties, it kā midzinot viņu, un čukstot viņas ausī, cik ļoti dārga viņa man bijusi, kā viņu esmu mīlējusi un turpinu mīlēt. Man vienbrīd izlikās, ka viņa mazliet pakustas, bet teicu sev, ka tas ir tikai apmāns, tomēr tas nebija vis apmāns un pamazām viņa tiešām sāka kustēties un staipīties, aizvēra actiņas, nožāvājās, muskuļi kļuva stingrāki un pēc brīža jau turēju apskautu pavisam dzīvu, siltu, murrājošu kaķi. Uzmanīgi nolaidu viņu uz grīdas un devos ārā no tālās istabas, ejot uz savējo. Uz brīdi mani bija pārņēmusi doma - ja es aizvestu viņ līdz savai gultai un tur ar viņu līdzās aizmigtu, tad tā arī pamostos - ar dzīvu kaķi līdzās. Mida man sekoja no mugurpuses, bet es neatskatījos, tikai klausījos mīkstajos soļos, lai būtu droša, ka viņa ir turpat, gluži kā senajos mītos. Tomēr, kad bijām tieši pusceļā, es apstājos un atskatījos, un viņa bija darījusi tieši tāpat - apstājusies un nu cieši un maigi lūkojās man acīs. Tad klusējot pagriezāmies un devāmies atpakaļ uz tālo istabu, kur viņa man pieglaudās, es viņu pacēlu, apskāvu un atkal jau stāstīju, cik ļoti viņu mīlu un mīlēšu vienmēr, kā gaidīšu atkalsatikšanos, kamēr mans mīļais kaķītis lēnām izgaisa manās rokās, aizejot tālienē.
***
Šo sapni redzēju vēl pēc vairākām nedēļām. Pa smilškrāsas akmens plāksnēs izliktu ceļu devos uz smilškrāsas templi dzeltenīgā, vēju pilnā tuksnesī. Tempļa veidolu nemācēšu pastāstīt, tas nemitīgi mainījās, it kā vējš no smiltīm to nojauktu un pārbūvētu ik mirkli, bet, līdzko biju šķērsojusi tā slieksni, pasaule pārvērtās - tā bija harmoniska, tā bija mierīga, tā bija debesu zeltā un gaismās mirdzoša un vienlaikus bezgala īsta un dzīva, vienlaikus plašas zāles, kolonnu norobežoti laukumi zem tempļu jumtiem, un tai pašā laikā - pļavas, meži, ezeri, mierīgi strauti un mežonīgas upes. Tas bija viss, ko vien reizē varētu vēlēties visas dvēseles, kas bijušas un būs. Ievēroju, ka visapkārt te guļ, te rotaļājas, te lok no kāda avota, te vienkārši mani ziņkārīgi vēro tūkstošiem kaķu - visu krāsu un izmēru, visi veselīgi un ar laimi acīs. Un tad, pašķirot ēģiptiešu rakstos izrakstītu, caurspīdīgi zeltainu šķidrautu, no ejas, kuras malas norobežoja divas zeltainas kolonnas, iznāca kaķu dieve Basteta. Tas bija viņas templis, cēlās, zeltaini rotātās, melnspalvotās, zeltacu dieves templis, un pie reizes - debesis kaķu dvēselēm. Viņa maigi un iedrošinoši smaidīja, kā sveicinot, un savās slaikajās rokās pie krūtīm piespiestu nesa manu Midiņu. Pienākusi pie manis, viņa sniedza man kaķenīti un atkāpās, lai mēs varētu parunāt. Mida veda mani uz priekšu caur tempļa pļavām un zālēm, stāstot, ka ir laimīga par dzīvi, kas viņai bijusi sniegta, lai arī nedaudz pēc tās nogurusi, un pateicīga man, ka esam varējušas būt kopā. Viņa man stāstīja par kaķiem, kurus sastapām, par viņu dzīvēm, par dievieti Bastetu, mani visu laiku nez kāpēc uzrunājot par Haštu, bet tajā brīdī tas šķita gluži dabiski un likās, ka vienā mirklī ir saplūdušas visas dzīves, kurās ar Midiņu esam bijušas līdzās. Pamanīju, ka mūsu gaitās no neliela attāluma mums seko liela auguma sniegbalts persietis ar klasiski zilām acīm un ļoti kuplu asti, nogaidoši un ļoti ieinteresēti manī skatoties, un man likās, ka esmu viņu jau redzējusi, bet nespēju atcerēties, kur. Pamazām nonācām tur, no kurienes bijām sākušas savu pastaigu. Basteta nostājās mums līdzās un uzlika savu melno, mierinošo plaukstu man uz pleca. Es pacēlu Midu un apmīļoju viņu, bet uz atvadām viņa man pateica, ka nemaz tik ilgi nebūs jāgaida, līdz atkal tiksimies, bet līdz tam viņa palīdzēšot mums atrast jaunu kaķēnu, kas būtu mums ideāli piemērots un palīdzēs palūkoties uz dzīvi no jaunas puses. Tad sniedzu Midu Bastetai, kas viņu silti apskāva un atkal pazuda aiz zelta šķidrauta, bet es devos atpakaļ tuksnesī, lai pēc brīža pamostos.
Un vēl es neilgi pēc Haiko nāves redzēju arī viņu. Viņš mani satika jaukā, zaļā, alpu mežu ieskautā ielejā un stāstīja, ka nu jau viss esot labi, viņam nekas vairs nesāpot un tā viņš atkal varot brīvi skriet, bet no Zemes paņēmis līdzi to, kas viņam vislabāk paticis, dabu vērojot - pienenītes. :) Un tai pašā mirklī visas pļavas ap mums vērtās spoži dzeltenas, pēc Haiko gribas visam uzplaukstot neskaitāmās pienenēs...