Sapņu templis

Atrados liela lauka vidū vienkāršā kubveida mājā, kura sastāvēja gandrīz tikai no logiem, tik lieli tie bija. Pa katru no četriem logiem varēja redzēt vienu pilsētas pusi - gan centru, gan nomales un citus nostūrus. Bet detaļas nebija viegli izšķirt, jo plosījās mežonīgs putenis, debesis bija apmainījušās vietām ar zemi un visu aizsedza balta, nemierīga siena. Vējš kauca kā zvērs, bet caur šīm skaņām pamazām izlauzās citas - daudz zemākas un mežonīgas, tomēr plūstoši viendabīgas, it kā kāds censtos izstāstīt senu, drūmu pasaku. Un tad caur namiem un cilvēkiem, caur zemi un sniega vērpetēm pamazām smagā, tomēr ēteriski neskarošā solī izslīdeja augsti, melni ēnu stāvi, sagumuši zem savas varenības - cilvēki, dzīvnieki, himeras, radījumi ar cilvēku ķermeņiem un zvēru galvām, un viņu visu acis auksti un mežonīgi mirdzēja caur sniega pieausto gaisu. Daži gāja rindās viens pēc otra, citi atstatus, un nedaudzi izgāja arī caur māju, kurā es atrados. Viņi mani neskāra, un tas tobrīd likās labi, bet mēs ielūkojāmies viens otra acīs un tas bija kā sveiciens starp kareivjiem, kas viens pret otru cīnījušies vienā karalaukā, kad karš jau beidzies. Bez dusmām, bet atriebes kāres, bez bailēm - tikai klusā atzinībā un vēlējumā ceļus dalīt ar godu