Sapņu templis
Citas realitātes dienasgrāmata
Šī nakts
Posted on 2008.09.15 at 21:52
Vispirms vienkārši vēroju Kainu. To pašu - Ābela brāli. Mēs nebijām nekur, ja nu vien abstraktu esības punktu ārpus laika varētu definēt. Rietēja saule, viņa rūsganie, pusgarie mati brīnišķīgi mirdzēja tās gaismā un es priecājos, cik gan viņš ir skaists. Pat mazliet pārlieku skaists, cilvēki tādi parasti nemēdz būt. Viņš lūkojās man pretī, maķenīt noguris, saules gaismā piemiegtām, dzintarkrāsas acīm, bet neteica nekā. Un arī es nerunāju - pēc tā nebija vajadzības. Mirklis izteica visu.
Nākamais sapnis bija kā ievads jau agrāk redzētajam, kura sākumā varēju skatīt pasauli Apokalipses izpostītu, skābes ezeriem zemē un sēra mākoņiem debesīs.
Vispirms stāvēju kāda kalna virsotnē, vērojot naksnīgas, skaidras debesis. Tajās varēja redzēt tūkstošiem zvaigžņu. Uz mirkli novērsos un tajā mirklī mani piemeklēja satraucoša skaņas vīzija - it kā miljons balsu reizē šausmās iekliegtos un tad pēkšņi apklustu. Atkal palūkojos augšup un tajā brīdī redzēju, kā tālu, tālu virs manis eksplodē kāda planēta. Un mani pārņēma šausmīga sajūta, ka kaut kādā, man nezināmā vai aizmirstā veidā, esmu pie tā vainīga. Steidzos lejup pa kalnu uz pilsētu, kas atradās tā piekājē, bet tad mana apziņa izgaisa.
Attapos pamestā divstāvu privātmājā. Likās, ka tās iedzīvotāji tikko to pametuši - gaismas vēl bija ieslēgtas, uz koka kāpnēm mētājās nomesti rotaļu ratiņi, virtuvē šķīvjos dzisa aizsāktas vakariņas. Izskrēju ārā, bet arī tur neviena nebija. Nesapratu, kur gan ļaudis palikuši, tikai jutu nelāgas priekšnojautas. Devos tālāk pilsētā, līdz beidzot atradu ļaudis - viņi pulcējās pilsētai cauri tekošās upes krastos, satraukti sasaucoties, jo tālu kalnos esošais vulkāns bija atmodies un upes ūdens pamazām sāka palikt skābs. Virs pilsētas savilkās pelēkdzelteni mākoņi, no kuriem sāka smidzināt kodīgs lietus. Pūlī sākās panika. Cilvēki skrēja prom, viens otru grūsdami un mīdīdami, kāds izmisīgi sauca pēc palīdzības, jo uz veca dēļa nez kā bija ieskalots skābes upes pašā vidū, bet citi centās iedarbināt mašīnu, kuras motors jau bija saēsts. Es stāvēju virs viņiem uz pelēka klintsbluķa, saprotot, ka tālās pasaules bojāeja kaut kādā veidā ir cieši saistīta ar šo pasauli, kas jau pavisam drīz būs iznīkusi, jo tās dvīnis jau ir miris, un apzinoties arvien skaidrāk, ka mirs gandrīz visi tās iemītnieki, bet es nespēšu viņiem palīdzēt, tikai vērot, līdz pienāks klusums.
Nākamais sapnis bija kā ievads jau agrāk redzētajam, kura sākumā varēju skatīt pasauli Apokalipses izpostītu, skābes ezeriem zemē un sēra mākoņiem debesīs.
Vispirms stāvēju kāda kalna virsotnē, vērojot naksnīgas, skaidras debesis. Tajās varēja redzēt tūkstošiem zvaigžņu. Uz mirkli novērsos un tajā mirklī mani piemeklēja satraucoša skaņas vīzija - it kā miljons balsu reizē šausmās iekliegtos un tad pēkšņi apklustu. Atkal palūkojos augšup un tajā brīdī redzēju, kā tālu, tālu virs manis eksplodē kāda planēta. Un mani pārņēma šausmīga sajūta, ka kaut kādā, man nezināmā vai aizmirstā veidā, esmu pie tā vainīga. Steidzos lejup pa kalnu uz pilsētu, kas atradās tā piekājē, bet tad mana apziņa izgaisa.
Attapos pamestā divstāvu privātmājā. Likās, ka tās iedzīvotāji tikko to pametuši - gaismas vēl bija ieslēgtas, uz koka kāpnēm mētājās nomesti rotaļu ratiņi, virtuvē šķīvjos dzisa aizsāktas vakariņas. Izskrēju ārā, bet arī tur neviena nebija. Nesapratu, kur gan ļaudis palikuši, tikai jutu nelāgas priekšnojautas. Devos tālāk pilsētā, līdz beidzot atradu ļaudis - viņi pulcējās pilsētai cauri tekošās upes krastos, satraukti sasaucoties, jo tālu kalnos esošais vulkāns bija atmodies un upes ūdens pamazām sāka palikt skābs. Virs pilsētas savilkās pelēkdzelteni mākoņi, no kuriem sāka smidzināt kodīgs lietus. Pūlī sākās panika. Cilvēki skrēja prom, viens otru grūsdami un mīdīdami, kāds izmisīgi sauca pēc palīdzības, jo uz veca dēļa nez kā bija ieskalots skābes upes pašā vidū, bet citi centās iedarbināt mašīnu, kuras motors jau bija saēsts. Es stāvēju virs viņiem uz pelēka klintsbluķa, saprotot, ka tālās pasaules bojāeja kaut kādā veidā ir cieši saistīta ar šo pasauli, kas jau pavisam drīz būs iznīkusi, jo tās dvīnis jau ir miris, un apzinoties arvien skaidrāk, ka mirs gandrīz visi tās iemītnieki, bet es nespēšu viņiem palīdzēt, tikai vērot, līdz pienāks klusums.