Sapņu templis
Citas realitātes dienasgrāmata
Biju nolaidusies apkvēpušā pazemes alā, pār kuras spīdīgi melnajām sienām straumītēs tecēja avotu ūdens. Alas centrā bija liesmojoša, ugunīga atvere, no kuras cēlās Zemes kodola ugunis, bet uz tās, kā no akmens masas izaudzis, bija novietots sarežģīti kalts, melns metāla tronis. Savukārt uz tā stīvi sēdēja nenosakāma vecuma vīrs greznā kažokādu apģērbā un ar pilnbārdu, kurā sirmums vijās ar apdegušiem matiem. Viņa galvu rotāja augsts melnas ādas un ragu kronis, bet seja bija saviebta dziļās ciešanās, tomēr viņš neteica ne vārda, lai arī dega, nespēdams sadegt, un izmisīgi gribēja prom, nespēdams piecelties un aiziet. Es viņam jautāju, kāpēc viņš tur sēž un vīrs atbildēja, ka savā laikā bijis varens valdnieks, kas savus cilvēkus pakļāvis tik lielā mērā, ka tie pat neesot atļāvušies sapņot, tāpēc nācis Sapņu dievs un ieslodzījis viņu uz šī troņa, kur 3000 gadus viņš jau esot sēdējis un vēl 3000 gadus jāpaliek, kamēr Sapnis nākšot viņu atbrīvot.
Man palika viņa žēl un biju nākusi viņam dot vēl vienu iespēju, tāpēc noliecos un nopūtu liesmas, un tad aicināju viņu celties un sekot man prom no ieslodzījuma. Vecais valdnieks apmulsis piecēlās, tad, pieri saraucis, apgāja vairākas reizes ap dziestošajām ugunīm, un tad pat dusmīgi paziņoja, ka notikušais nevarot būt taisnība - liesmas apdzēst varot tikai Sapņu dievs. Es viņam atbildēju, ka Sapņu dievs tikai devis viņam iespēju izbaudīt, kā ir - nespēt sapņot, bet viņam ir pilnas tiesības pašam saprast un no jauna izsapņot savu brīvību. Tomēr valdnieks atkārtoja, ka tik un tā tas neesot patiesi un atkal apsēdās melnajā tronī. Tūlīt pat no Zemes dzīlēm atkal pacēlās liesmas, kas ieskāva viņu un uguns viņu no jauna plosīja. Man bija skumji, bet vairs neko nespēju padarīt, tāpēc devos prom, zinot, ka nekad vairs pie viņa neatgriezīšos.
Man palika viņa žēl un biju nākusi viņam dot vēl vienu iespēju, tāpēc noliecos un nopūtu liesmas, un tad aicināju viņu celties un sekot man prom no ieslodzījuma. Vecais valdnieks apmulsis piecēlās, tad, pieri saraucis, apgāja vairākas reizes ap dziestošajām ugunīm, un tad pat dusmīgi paziņoja, ka notikušais nevarot būt taisnība - liesmas apdzēst varot tikai Sapņu dievs. Es viņam atbildēju, ka Sapņu dievs tikai devis viņam iespēju izbaudīt, kā ir - nespēt sapņot, bet viņam ir pilnas tiesības pašam saprast un no jauna izsapņot savu brīvību. Tomēr valdnieks atkārtoja, ka tik un tā tas neesot patiesi un atkal apsēdās melnajā tronī. Tūlīt pat no Zemes dzīlēm atkal pacēlās liesmas, kas ieskāva viņu un uguns viņu no jauna plosīja. Man bija skumji, bet vairs neko nespēju padarīt, tāpēc devos prom, zinot, ka nekad vairs pie viņa neatgriezīšos.