Sapņu templis

Biju apokalipses skartā pasaulē, kur visapkārt bija tikai plašs, plašs, gluds, ar ķīmiski zaļām sūnām apaudzis, purvains lauks, kurā auga daži tik pat zaļi, kropli kociņi un šur tur bija indīgu nokrāsu skābes ezeriņi un purvāji. Debesis bija sēra dzeltenā krāsā, bet Sauli gandrīz nevarēja redzēt, lai arī gaisma visapkārt bija visai spoža - laikam to tiešām aizklāja sēra mākoņi. Nogāju garām vienam no ezeriņiem, pie tā sēdēja divi mazi zēni spoži baltos tērpos un raudot noskatījās, kā tajā nogrimst divi zārciņi, kur ielikti viņu apokalipsē mirušie mājdzīvnieki. Tad gāju tālāk, kur pa gabalu varēja redzēt nekurienē uzceltu, augstu, gotisku namu, celtu no melna koka, ar šauriem logiem, drūpošiem dakstiņiem, kropliem tornīšiem, greizām kāpnēm un zirnekļtīklu aizaustām durvīm. Tā bija kaut kāda skolas tipa iestāde, ļoti veca un saulē izbalējusi, kur mācījās dažādu vecumu, bet visas vienādi drūmas, skaistas un vienkāršos, melnos tērpos tērptas meitenes, kuras vadīja viena vecāka kundze. Viņai bija asi vaibsti un vecmodīga, iestīvināta frizūra. Lielā zālē notika tāds kā eksāmens, kur vecākajai no meitenēm, kas bija apmēram 18 gadus veca, uz skolas beigšanu vajadzēja skaitīt savus dzejoļus. Vecā kundze un citas audzēknes sēdēja viņai aiz muguras un vērtēja, bet priekšā kā publika bija uzaicināts mazs, akls puisītis, kas sev apkārt uz sola bija salicis visas savas rotaļlietas, lelles un mīkstos zvērus, visus vecus un galīgi nospēlētus, arī kā skatītājus. Viena no lellēm bija bērna imitācija ar spilgti sarkanām spirālēm un krīta baltajiem vaigiem. Kamēr meitene skaitīja savu dzejoli, tās mantas pamazām atdzīvojās un sāka kustēties, krita nost no sola un sāka iet uz riņķi kroplīgā, kleinā dejā, kas vienbrīd palika galīgi juceklīga, viss it kā sabira straujā virpulī, bet, kad skats atkal noskaidrojās, viņi visi bija melnā, izdegušā laukā ap nelielām, tumšām dzirnavām, - gan tās meitenes, gan bērni, gan veci cilvēki, bet visiem pa vidu - viduslaiku galma āksts ar sarkani uzkrāsotu nāves-miroņgalvas ģīmi uz sejas - un visi vājprātīgi un groteski dejoja ap tām, raujot nost dzirnavu spārnus un kliedzot - mēs lidosim, mēs lidosim!!!