Sapņu templis

Sapnis sākās Tukšajā, jeb Pelēkajā zonā - tā ir vieta manos sapņos, kur nav nekā un nenotiek nekas. Tas ir pelēku smilšu un sniega tuksnesis, plakans un vienmuļš, kurā ir sanestas visu aizmirsto, mirušo un pamesto sapņu paliekas, kuras tur iznīcina lieli, leduslāčiem līdzīgi plēsēji, kas dzīvo akmeņainās alās. Es sēdēju pie vienas no šādām alām, man aiz muguras tās tumsībā zaļgani mirdzēja sapņu plēsēja acis. Tad pēkšņi pie manis pienāca Sapņu dievs - stalts, kalsns, ar sniegbaltu ādu, acīm un matiem, baltā grieķu togā tērpies. Viņš teica, ka no saviem daudzajiem vārdiem man stādīsies priekšā kā Oneiro un tad vaicāja, vai es vēlētos viņam sekot. To es, protams, vēlējos... Viņš paņēma mani aiz rokas un veda, iedams cauri daudzām un dažādām sapņu dimensijām, stāstīdams man par tām, kamēr aizveda mani līdz savai pilij, kas izskatījās kā smalki un sarežģīti būvēta smilšu pils ar daudziem torņiem, izbūvēm, augstiem logiem, vītām kāpnēm un visfantastiskākajiem arhitektūras elementiem. Tajā Oneiro mani vadāja pa plašām zālēm, gariem gaiteņiem, dažādiem kambariem, kur rādīja, kā rada sapņus, kā vada to, kā no sīkākajām domām rodas sapņu tēli, kādas fantāzijas un murgi gājuši caur viņa rokām. Tad gājām caur lielu, zeltainu halli, kurā bija pulcējušies daudzi sapņu radījumi, atgriezušies no uzdevumiem, kuros viņus sūtījis viņu dievs. Tur bija garš, balti sarkans, ap kāpnēm apvijies pūķis ar šauru purnu, bija kaut kas līdzīgs dzeltenbaltam, platam, greizi smaidošam krupim, skaista sieviete ar ziliem matiem, un simtiem vienkārši neaprakstāmu, skaistu un baismīgu radību. Bet pie viņiem neapstājāmies, Oneiro mani veda augšup pa platām spirālveida kāpnēm, līdz nonācām augsta torņa pašā augšgalā, kur bija apaļa, marmorā flīzēta telpa ar augstiem, apaļiem logiem. Sapņu dievs mani aicināja pienākt pie tiem un rādīja savu pasauli - tik skaistu ainu es vēl nebiju redzējusi... Debesis bija spilgti melni-violetas, tajās skrēja zeltaini, rožaini un zilganmēļi mākoņi un laidelējās mirdzoši gaismas un tumsas putni, bet zeme bija divdaļīga - kreisajā pusē bija attīstījusies tehnokrātiska civilizācija, viss bija perfekts un tehniski skaists, zeltainas, kupolveidīgas būves ar stikla jumtiem, sarežģītas ierīces, gaismas, inteliģenta tehnika... Bet labajā - meži un kalni, pasaku laikmets, elfu pilis, pūķi, kas šaudās pār kraujām un vienradži, kas kautri lūkojas no egļu mežu ēnām. To pat nevar aprakstīt, viss tik dzīvs un tik fantastiski īsts...
Pēc tam Oneiro teica, lai es sekojot viņam, jo viņš gribot dāvāt man kādu velti, un devās uz priekšu pa garu, zeltainā vakargaismā blāzmojošu gaiteni. Es cieši viņam sekoju, bet tad man sākās gaužām stipra sirdslēkme, no kuras es vispirms iestrēgu sapnī, tad pamodos, bet nevarēju pakustēties un paelpot, tikai sāpēja zvērīgi, līdz tomēr izdevās pieslieties sēdus un veikt masāžu sirds asinsvadiem, kas vienmēr palīdz, ja to laikus sāk darīt... Sapnis it kā bija beidzies, bet sajūtās vienalga aizgāju, kur mani veda, un visu laiku ir klusas nojausmas un īsas redzes ainas par to, kur tiku aizvesta.