Sapņu templis

Sākumā bija kaut kas vienkāršs un visai garlaicīgs, ko pat īsti neatceros, atminos tikai sarkanīgas telpas ar plašiem logiem un daudzas sievietes, vecas un jaunas, visas tērptas melnās kleitās. Tad šajā sapnī pēkšņi ielauzās būtne no murgu zonām, tāds kā zirnekļveidīgais ar asmeņiem kāju galos, zirga augstumā, bet ķermeņa augšdaļa kā kentauram - vīrietis. Viņa rokās bija automāts un viņš sāka uzbrukt tām sievietēm, ar kāju piespiezdams pie zemes un tad nošaudams. Man nebija noskaņojuma ar viņu ņemties, tāpēc vienkārši pametu ēku un pa tuvāko namu jumtiem lēkāju viegli un skaisti, kā matriksā, kamēr nokļuvu līdz viena nama bēniņiem, kur ir izvietoti portāli uz visām sapņu zonām un vietām, kur es gribētu nokļūt. Izvēlējos to, kas ved līdz manas vecās istabas durvīm, jo, kad sapnī ieeju šajā istabā un apguļos gultā, tad reāli es ieguļos ķermenī un atgriežos nomoda pasaulē. Izejot cauri portālam es pamanīju, ka pie durvīm piekārta vēstule. Ja man sapņos kaut kur atstātas līdzīgas aploksnes, tad tajās vienmēr ir kāda ziņa, kas izrādās patiesa - datumi it sevišķi. Šoreiz tajā bija uz bieza, skaista papīra rakstīta vēstule. To bija rakstījis mans tētis, bija viņa rokraksts. Un viņš bija uzrakstījis man visas labās domas un vārdus, itin visu, ko dzīvē bija gribējis man teikt, tomēr nepateicis, ko bija domājis, bet baidījies izrādīt...Raudāju sapnī un arī pamostoties, tas bija tik ļoti, ļoti mīļi no viņa...