Sapņu templis

Šoreiz Spēles nebija. Vienkārši klīdu pa namu, kamēr ieklīdu kādā attālā telpā, kurā bija daudz augstu plauktu, bet katrā plauktā - desmitiem atvilkņu. Šīs atvilknes bija veidotas kā plati, izvelkami koka dēļi, bet uz katra no dēļiem bija uzklāts kaut kas līdzīgs tumša zīdpapīra loksnei. Loksnēs kustējās tādas kā hologrammas, filmiņas, bet patiesībā tās bija koncentrētas cilvēces zemapzināto šausmu idejas. Katra loksne - vienu šausmu attēlojums, no kura tik pat labi šo šausmu var izlaist dzīvē - vai Spēlē. Virināju atvilknes vienu pēc otras un vēroju cilvēces bailes. Pati gan tur atrados paslepus, jo negribēju tracināt Vietas prāta iemiesojumus.

Patīkami, ka esmu iemācījusies vajadzības gadījumā ne tikai spēt cīnīties ar vietējiem radījumiem un uzvarēt tos, bet arī pēc savas vēlmes vien likt tiem pazust, pārmetot uz kādu citu dimensijas nostūri. Kā arī, interesanti, ka pazīstams cilvēks stāstīja par sapni, kurā redzējis arī mani - un sapnis bija precīzs Vietas un Spēles apraksts, lai arī minētā persona par to nekā nezināja.