Sapņu templis

Atkal biju atgriezusies tumšajā namā, par kuru tik tikko rakstīju. Biju pašā augšējā stāvā - respektīvi, pie ieejas. Caur logiem spīdēja putekļaini blāva gaisma, ārā bija nakts, bet es biju nesen pārnākusi no kārtējās Spēles - ļoti nogurusi, ļoti skumja, neviens nebija atgriezies līdz ar mani. Pie tam zināju, ka arī izejot no nama, vienalga turpinātos kāds no tik nogurdinošajiem, pus-murgainajiem sapņiem, kuriem būtu jātiek cauri, kamēr varētu pamosties. Pēkšņi pie manis lēni pienāca meitene, kuru tur nekad nebiju redzējusi - gara auguma, caurspīdīgi baltā kleitā, spokaini bālu ādu un gariem, melniem matiem. Viņa bija ļoti skaista, ļoti laipna un gaistoša. Šī meitene man teica, ka šobrīd Vieta esot no manis novērsusies, tāpēc viņa varētu mani izlaist, bet tas jādara ātri, kamēr tā atkal nepievērš uzmanību, jo tad iespēja būtu zaudēta. Es piecēlos un viņai sekoju cauri pelēkmelnam koka gaitenim, kura stūros caurvējā šūpojās zirnekļu tīkli, kamēr nonācām pie nelielām, vecām durtiņām gaiteņa galā. Viņa paskatījās uz mani, mierpilni pasmaidīja un atvēra durvis, pati pamazām izgaistot ēnās, bet es izgāju ārā...un pēkšņi biju gluži citā pasaulē. Durtiņas aiz manis it kā iesūcās parastā mūra sienā, kas nebūt nebalstīja tumšo namu - es biju nonākusi it kā ikdienišķā pilsētā, kas ļoti līdzīga Rīgai, un tomēr tur viss bija daudz, daudz skaistāk kā dzīvē. Sākumā pat nemaz nepamanīju atšķirību. Bet, jo tālāk gāju, jo vieglāk un labāk tur kļuva - gaiss tīrs, debesis vibrējoši zilas, koki tik dzīvi, cik iespējams būt, atmosfēra viegla un saudzējoša, kā pārnākot Mājās. Pazinu tur visus cilvēkus un visi pazina mani, visi bija šajā sapnī tik pat apzināti, cik es, un smaidot mani sveicināja, ja sastapa mani, savās gaitās dodoties. Pāri visam, tur valdīja fantastiska drošības sajūta, ka viss notiek pilnīgi pareizi, pilnīgi dabiski, nekas nevar noiet greizi un vienmēr viss ir drošs un pasargāts.
Vispirms tikai pastaigājos un baudīju šo atmosfēru, bet vēlāk kļuvu arvien apzinātāka un sāku mācīties tur lidot - jo tas notika sajūtu līmenī nedaudz savādāk kā citos sapņos, tāpēc bija jāapgūst no jauna - lai arī pēc apgūšanas tas bija pat vieglāk kā iepriekš. Man bija gari, šauri, tumšzili melni spārni, kas gan bija pavisam viegli un neredzami. Pamazām nonācu līdz parkam, kas ļoti atgādināja Māras parku, tikai tajā ik pēc noteikta posma šķērsu tecēja apmēram Gaujas platuma upe, šo upju bija daudz un visas gandrīz precīzi paralēlas. Pacēlos spārnos un lidoju tām pāri, kā bezdelīga ar spārnu galiem skarot ūdeni, bet uz zemes vaļņiem starp šīm upēm izbaudot ziedošo jasmīnu un liepu smaržu. Jau agrāk sapņos man bija rādījies šis upju motīvs, bet nekad nebiju tikusi pāri visām upēm, kaut kas vienmēr iztraucēja. Šoreiz - pamazām iestājās nakts...un pēkšņi es atklāju, ka esmu pārlidojusi pāri visām, spējot lidot arvien vieglāk, ātrāk un augstāk, un nu lidoju starp kokiem zilgani mirdzošā mežā, kurā ar vēlmi vien liku plaukt ziediem, kas šķita kā daudzkrāsainas liesmas starp augstajiem stumbriem un pret naksnīgajām debesīm pastieptajiem zariem.

Sajūtas pēc šī sapņa joprojām ir svētlaimīgi maigas un veldzējošas. Pie tam, sapņojot atcerējos, ka jau pāris naktis biju apmeklējusi šo pasauli, tikai abas reizes aizmirsusi...šoreiz neaizmirsu. Un atgriezīšos vēl. :)