Sapņu templis

Jau ļoti ilgu laiku sapņos ik pa brīdim attopos tumšā daudzstāvu namā, kas iemieso visas cilvēces bailes - no primitīviem mošķekļiem līdz bezvārda šausmām, no necilvēcīgiem radījumiem līdz racionālam, cilvēka prāta apsvērumu radītam ļaunumam. Šis nams ir zemē aprakts, dienasgaismai atklāts ir vienīgi pats augšējais stāvs, kur atrodama ieeja, bet ar katru zemāko stāvu var nokļūt arvien dziļāk pazemē - arvien tuvāk cilvēka radīto baiļu kodolam. Kad kārtējo reizi redzu šo vietu savā sapņu kartē, tad parasti līdzi esmu atvedusi nelielu grupu pazīstamu un nepazīstamu cilvēku. Tie, kas izdzīvojuši iepriekšējās reizes, parasti atgriežas atkal, bet tie, kas mirst - vairs nekad neatnāk, tikai es atgriežos vienmēr, katru reizi ar jaunu grupu. Es varu tur klīst pat pilnīgā vientatnē, bet katrs no dalībniekiem man ir kaut kādā veidā piesaistīts, kā dēļ jūtu katru reizi, kad kāds no viņiem tiek ievainots vai nogalināts pat, ja atrodas tālu no manis. Šajā namā tiek spēlēta savdabīga spēle - jo tālāk kāds nokļūst, ar jo dziļākām bailēm un to iemiesojumiem sastopas, bet mērķis ir nokļūt līdz pirmajam - pašam zemākajam stāvam. Katrs stūrītis šajā namā ir briesmu pilns, aizsargāties var tikai, ja zin, kur ir noslēpti ieroči - slēpņi mēdz būt visai neiedomājami un lielākoties visiem nākas paļauties uz veiksmi, ja vien apmeklējums nav kārtējais, kā man, kad ieroču atrašanās vietas jau ir puslīdz zināmas. Galvenais, kas jāzin, lai spēlē uzvarētu, ir nevis ieroču izvietojums, bet gan tas, ka nedrīkst ļauties savām bailēm - jo, līdzko tās gūst pārsvaru pār spēju uztvert notiekošo, zūd iespēja loģiski izsvērt cīņas un pārvietošanās taktikas, kas, savukārt, nozīmē drošu nāvi. Pirmajās reizēs, kad tur nonācu, jau ātri zaudēju rīcībspēju un sastapos ar savām dziļākajām bailēm, bet ar laiku sapratu, kas darāms, iemācījos cīnīties, un kopš tā laika aicinu arvien vairāk cilvēku piedalīties lielajā baiļu spēlē. Tur sastaptie radījumi ir visdažādākie - no filmu tēliem līdz mitoloģiskiem briesmoņiem, no gluži konkrētām sejām līdz vārdā nesaucamai elpai, kas plūst no tumsas. Arī telpas ir ļoti dažādas - gan plašas zāles, gan šauri gaiteņi, gan piekrautas istabas, kurās reizēm izdodas ieslēgt elektrību, gan sagrautas alas un labirintiem līdzīgas struktūras. Ja nesanāk ieslēgt mākslīgo apgaismojumu, tad var paļauties uz savādi sudrabainu mirdzumu, kas izgaismo ceļu, bet logiem gan nedrīkst tuvoties - nams atrodas tādā kā šahtā, kas ir tikai maldīgi droša, bet patiesībā pa tās sienām lodā bīstami, plēsīgi, ķirzakām un primātiem līdzīgi seškāju radījumi, kas ir gatavi saplosīt katru, kas uzdrošinātos tuvoties viņu valstībai.
Aprakstīt katru tur sastapto nebūtu jēgas, bet varu piemēra pēc raksturot vienu no tiem - tas bija radījums, kas pārvietojās krampjaino rāpodams uz ceļiem, viņa augums bija līdzīgs visparastākajam vīrieša augumam, vienīgi viņa āda bija no vienas vietas klāta ar dziļām brūcēm un vātīm, un brīžiem šķita, ka tā ir vienkārši norauta. Rokas viņš turēja sev priekšā izstieptas līdzīgi kā dievlūdzējs, bet sākot no elkoņiem to vietā bija divi asiņaini gaļas kāķi, kurus viņš, meklēdams medījuma, brīžiem strauji izstiepa visuresošajā tumsā. Savukārt viņa galva bija deformēta viskroplākajā veidā, izstiepta un saspiesta, padarīta garena, aizšūtām acīm, bet mutes vietā bija atstāts vien neliels, ovāls, žilešu pilns izgriezums.
Reizēm spēle tiek improvizēta, piemēram, viena no nesenākajām tika veikta gluži bez ieročiem, bet kā vienīgie pretinieki bija atstāti nāvīgie citplanētieši no filmas "Svešie" - šoreiz spēles jēga bija nevis izdzīvot kaujā, bet pēc iespējas ilgāk pārvietoties un tikt uz priekšu, izvairoties no bīstamām situācijām tikai ar prāta un instinktu palīdzību.
Bet par visiem bīstamākās tur ir būtnes, kas gan izskatās pēc visparastākajiem cilvēkiem, bet patiesībā ir Vietas "prāts" - būtnes, kas vada un veido visas šausmas, kas tur sastopamas; būtnes, kas pašas ir šo šausmu pirmatnējais un visaptverošais impulss. Vienā no šādiem sapņiem tās pēkšņi savāca visus manis atvestos, kas uz to brīdi bija izdzīvojuši, ieskaitot mani, kas negribēja, lai viņu rokās nokļūst kāda persona, tāpēc pati viņiem atdevos. Viņi gribēja saprast, kā tas nākas, ka Vieta, kura caur viņiem radīta kā murgu zona, kurā katram sastapties un nomirt visdziļāko baiļu klātbūtnē, tiek izmantota kā treniņpoligons, un pēc tam iesaistītos "nogalināt", tādējādi liedzot viņiem iespēju atkal atgriezties šajā namā, lai netraucētu viņu iecerēto tā darbību. Sagūstītie tika nostādīti ierindā kā kādā no 2.pasaules kara nāves nometnēm, lai pēc brīža tiktu nošauti, un šajā mirklī kāda sieviete, kuru pati biju tur ievedusi, man teica - es vēlu veiksmi tam, kas tu esi - un pēc šiem vārdiem sapratu, ka gluži velti paļaujos liktenim, ja varu pati to veidot. Kāds iesaucās, ka esmu ievainota, jo no manas muguras plūst asinis, bet patiesībā tajā mirklī no manām lāpstiņām izlauzās spārni, un es smiedamās pacēlos gaisā. Es zināju, ka man steigšus jādodas atpakaļ uz Vietu, lai izvestu no tā tur atstāto cilvēku, tāpēc izlēmu nevis mērot ceļu "fiziski", bet pa tiešo tur teleportēties...un tad konstatēju, ka nams ir nevis zemē aprakts, kā līdz šim licies, bet gan karājas tukšā Visuma telpā starp zvaigznēm un galaktikām - tas bija iespaidīgs un skaists skats.
Lai arī pati lielākoties spēlē piedalos, tomēr esmu iemācījusies arī iziet no tās, kad jūtu vajadzību, un mēdzu pieņemt citas sejas, lai tie, kurus esmu atvedusi, mani neatpazītu - piemēram, reiz biju brūnā uzvalkā ģērbies, Lokijam līdzīgs jauns vīrietis, kas uz kādas izmisušas sievietes kliedzieniem, kas par velnu esmu, ka nebaidos, atbildēju, ka mani nebaida tas, ko atrodu pats sevī, un pacēlu roku klasiski eņģeliskā žestā, tūlīt pat aizdegoties un caur liesmām no Vietas pazūdot.
Ir arī bijuši sapņi, kuros šai Vietā sastopu cilvēkus, kas paši mani lūdz, lai palīdzu viņiem atrast pazaudētus murgus, kurus viņi vēlas beidzot izsapņot, lai reizi pa visām reizēm atrisinātu.

Jau kārtējo nakti pēc kārtas atkal sapnī tikos ar Luciferu - ļoti sen nebija redzēts vecais draugs... Šīs reizes viņš man sevi rāda kā pusmūža, tomēr vēl visai jauneklīgu vīrieti, kas tērpies uzvalkā un pēc klasiskajiem priekšrakstiem ir ar klibu kreiso kāju. Šoreiz viņš sēdēja pie neliela, melna galdiņa un viņa priekšā stāvēja pudele vīna un divas glāzes. Es pienācu pie viņa, trūcīgi, bet skaisti ģērbusies, kurpēs ar ekstrēmi augstiem papēžiem, un lietišķi ielēju vīnu abās glāzēs. Vienu glāzi pasniedzu viņam, bet otru pārklāju ar baltu plīvuriņu un devos prom. Lucifers man nopakaļus sauca, lai atgriežos un izdzeru vīnu kopā ar viņu, tomēr es neklausīju, tikai gāju tālāk ar noliektu galvu.

Apskatot šī sapņa simbolus, tie šķiet visai interesanti - Lucifers-egoisma radīts ļaunums un seksualitāte, kārdinājums + vīns-asiņu simbols, dzīvības enerģija, orģijas, radošais princips, atkal seksualitāte + ar plīvuru pārklāts kauss-Svētais Grāls. Vīns tika liets no viena avota, bet puse šīs dzīvības tika ļaunumam, puse - svētajai šķīstībai. Vai nav skaisti, mēs visi esam no viena avota, lai kādi būtu... :)