Sapņu templis

Stāvēju uz nelielas klints jūras malā, nolūkojoties uz liedagu, kurā ar pret debesīm paceltām galvām bija sastinguši simtiem cilvēku, kas visi bija ģērbti vienādos formastērpos kā karavīri. Aiz muguras man stiepās augstu, asu, melni pelēku klinšu ieloks, liedaga smiltis likās blāvi metāliskas, bet jūra bija neaprakstāmi plaša - tajā lūkojoties nemaz nebija redzams apvārsnis. Tā nebija vētraina, vējš bija sastindzis, bet ūdens smagi viļņoja no vibrācijas, kas cēlās dziļi no jūras dzelmēm. It visu klāja blāva, sudrabaini metāliska un mirdzoša dūmaka, bet visneparastākās bija debesis - tās likās daudz augstākas, nekā parasti, bet Saule bija vien neliels, pelēcīgi spīdošs rimbulis, kas strauji atkāpās tālu aiz savādās miglas, kas smaržoja pēc elektrības un dzelzs. Es vēroju cilvēku sejas un it visās redzēju bijību un šausmas, kad viņi uzlūkoja Mēness lēktu - ausa milzīgs, ļoti tuvs, melni liesmojošs Mēness, ap kuru pulsēja neizturami spožs, sudrabains oreols. Es nezināju, kas noticis, bet nojautu, ka šīs parādības izsaukusi cilvēku rīcība, viņi paši sevi nolēmuši un paši nu sastopas ar savām bailēm, bet manī baiļu nebija, tikai mežonīga sajūsma, tāpēc pacēlu roku pret melnajām liesmām un smējos...