Sapņu templis
Citas realitātes dienasgrāmata
Reiz kādā austrumu zemē - ne pārlieku tuvu, ne pārlieku tālu - dzīvoja trīs brāļi, viens otram tuvi, skaisti, izglītoti. No veciem ļaudīm viņi bija dzirdējuši leģendu, ka saullēkta skaistās gaismas - tie ir dievu kumeļi, kas palaisti debesu pļavās. Bet rožainie rītausmas mākoņi - viņu krēpes, kuras rotājot ziedi no dievu dārziem. Tie esot mūžības ziedi, kas dodot mūžīgu jaunību, dzīvību un gudrību tiem, kuriem tie piederot. Brāļi alka iegūt šos ziedus sev, tāpēc nolēma doties to meklējumos, lai arī nekad nebija bijuši tālāk pat par savu dzimto zemi, kur nu vēl līdz pasaules malai, kur ceļš uz debesu pļavām atrodams.
Ceļojumā katrs paņēma līdzi to, kas viņam visdārgākais. Vecākais brālis visaugstāk vērtēja zināšanas - viņš līdzi ņēma grāmatu, kurā kāds gudrais bija apkopojis viedus vārdus, kurus brālis uzskatīja par augstāko, ja ne vienīgo patiesību, un vēlējās to mācīt svešu zemju ļaudīm, ko satiks ceļā. Vidējais par svarīgāko uzskatīja draudzību. Visus draugus līdzi viņš paņemt nevarēja, bet bija pilns cerību iegūt jaunus, tāpēc sev līdzi ņēma mazu, pieradinātu dzīvnieciņu, kas bija tik interesants, ka piesaistīja jebkura cilvēka uzmanību - ar to viņš cerēja piesaistīt jaunus draugus pat tad, kad nemācēs viņu paražas vai valodu. Bet jaunākajam brālim visdārgākā bija mīlestība, tāpēc viņš ņēma līdzi savu sievu Zau, kuru mīlēja vairāk par visu pasaulē.
Tā viņi pameta dzimtās mājas un mēroja tālus ceļus cauri daudzām zemēm, līdz nonāca pie jūras. Nekad mūžā viņi nebija pat dzirdējuši par jūru, tāpēc viņiem nebija ne jausmas, kā to šķērsot, lai nokļūtu tuvāk debesu pļavām. Bet Zau zināja, ko darīt - viņas dzimtas vecākās sievietes bija viņai iemācījušas mākslu sarunāties ar putniem, tāpēc nu viņa tos sauca. Bet atsaucās teiksmainais milzu putns Roks, kas savos nagos varot sagrābt ziloni - viņš atlidoja, strauji satvēra ceļiniekus un laidās arvien tālāk prom no sauszemes. Lidojumā viņš vaicāja, ko gan viņi meklē. Dievu mūžības ziedus, brāļi atbildēja. Bet kamdēļ gan tie jums vajadzīgi, Roks vēlējās zināt. Mēs esam apguvuši visskaistāko, kas pasaulē var būt, zināšanas, draudzību un mīlestību, brāļi teica, un vēlamies tajā mūžīgi mūžos dalīties ar pasaules cilvēkiem, un dot mūžīgu dzīvību katram, kas mums pievienosies. To dzirdēdams, Roks plaši atpleta nagus un izlaida viņus no savām ķetnām. Brāļi un Zau krita tieši jūrā, nolemti drošai nāvei, bet tad katrs no vējiem - Dienvids, Ziemelis, Austrums un Rietenis - satvēra vienu no viņiem un aiznesa kur nu kuro. Vecākais brālis tika atstāts kādā tālā, Tibetas vai Nepālas klosterī, starp mūkiem un viedajiem, bet bez savas grāmatas, vidējais - uz vientuļas salas, kur neviens nevarētu novērtēt viņa dzīvnieciņu, bet jaunākais piezemējās Indijas valdnieka pils dārzā, kur viņu atrada valdnieka visskaistākā sieva, kas viņu tūdaļ iemīlēja. Vienīgi Zau pazuda nezināmā virzienā.
Jaunākais brālis kritienā bija zaudējis atmiņu. Indijas valdnieka sieva ar savām kalponēm viņu apkopa un tad izlūdzās vīram atļauju jaunekli paturēt pilī kā izklaidētāju, un tā nu viņš klīda pa greznajiem dārziem, zālēm un dārgumu krātuvēm, starp dejotājām, kurtizānēm, karavīriem un muzikantiem, pārpilnībā, un tomēr - vienmēr kā kaut ko meklējot. Valdnieka sieva viņu iemīlēja arvien dziļāk, jo viņš bija ļoti skaists un jūtīgs jauneklis, bet, tā kā viņai piemita pareģes spējas, viņa jau zināja, ka viņa sirds pieder citai. Tas sagādāja skaistulei lielas sēras un viņa nolēma noturēt jaunekli pie sevis cik ilgi vien iespējams.
Kādu dienu greznajā pilī ieradās noskrandusi ceļiniece un izklaidēja valdnieku ar tālu zemju pasakām un dziesmām. Dzirdēdams viņas balsi, jaunākais brālis apjauta, ka viņā pamazām mostas atmiņas par dzīvi, kas viņam bijusi pirms bezapzinīgās klīšanas pa šo paradīzi zemes virsū. Kad ceļiniece aizgāja, viņš pēkšņi saprata, ka tā bijusi Zau, viņa visdārgākā pērle, un metās valdnieka sievai pie kājām, lūdzot, lai viņa sūta sargus pēc viņa mīļotās un ļauj viņiem satikties. Valdniecei acīs sariesās asaras, jo viņa negribēja zaudēt savu mīlestību, un tomēr godprātība bija lielāka par vēlmēm, tāpēc viņa aizsūtīja sargus pēc Zau. Kad mīlošais pāris satikās, viņa noslēpās aiz bagātīgi izrotātas kolonnas un raudāja, bet atkalsavienotie to savā laimē gandrīz neievēroja. Drīz viņi devās prom un jau pie pils vārtiem sastapa abus vecākos brāļus - vidējo bez dzīvnieciņa, jo viņš vientulībā bija mācījies atrast vispirms sevi un pēc tam meklēt citus, bet vecāko bez grāmatas, jo viņš bija aptvēris, ka patiesība nepieder nevienam, bet ir kopā meklējama. Savukārt jaunākais nu zināja, ka mīlestība nedrīkst pāraugt bailēs no zaudējuma. Klusi runādamies par piedzīvoto viņi devās prom no skaistās pils, līdz kādā brīdī pamanīja, ka ir saullēkts, tik spožs un krāsains, kāds nekad nebija redzēts - jo tieši mirklī, kad viņi neko nemeklēja, neko negaidīja un ne uz ko netiecās, viņi bija sasnieguši debesu pļavas un viņiem pretī auļoja dievu kumeļi, mūžības ziedu vainagus savās krēpēs nesdami.
Ceļojumā katrs paņēma līdzi to, kas viņam visdārgākais. Vecākais brālis visaugstāk vērtēja zināšanas - viņš līdzi ņēma grāmatu, kurā kāds gudrais bija apkopojis viedus vārdus, kurus brālis uzskatīja par augstāko, ja ne vienīgo patiesību, un vēlējās to mācīt svešu zemju ļaudīm, ko satiks ceļā. Vidējais par svarīgāko uzskatīja draudzību. Visus draugus līdzi viņš paņemt nevarēja, bet bija pilns cerību iegūt jaunus, tāpēc sev līdzi ņēma mazu, pieradinātu dzīvnieciņu, kas bija tik interesants, ka piesaistīja jebkura cilvēka uzmanību - ar to viņš cerēja piesaistīt jaunus draugus pat tad, kad nemācēs viņu paražas vai valodu. Bet jaunākajam brālim visdārgākā bija mīlestība, tāpēc viņš ņēma līdzi savu sievu Zau, kuru mīlēja vairāk par visu pasaulē.
Tā viņi pameta dzimtās mājas un mēroja tālus ceļus cauri daudzām zemēm, līdz nonāca pie jūras. Nekad mūžā viņi nebija pat dzirdējuši par jūru, tāpēc viņiem nebija ne jausmas, kā to šķērsot, lai nokļūtu tuvāk debesu pļavām. Bet Zau zināja, ko darīt - viņas dzimtas vecākās sievietes bija viņai iemācījušas mākslu sarunāties ar putniem, tāpēc nu viņa tos sauca. Bet atsaucās teiksmainais milzu putns Roks, kas savos nagos varot sagrābt ziloni - viņš atlidoja, strauji satvēra ceļiniekus un laidās arvien tālāk prom no sauszemes. Lidojumā viņš vaicāja, ko gan viņi meklē. Dievu mūžības ziedus, brāļi atbildēja. Bet kamdēļ gan tie jums vajadzīgi, Roks vēlējās zināt. Mēs esam apguvuši visskaistāko, kas pasaulē var būt, zināšanas, draudzību un mīlestību, brāļi teica, un vēlamies tajā mūžīgi mūžos dalīties ar pasaules cilvēkiem, un dot mūžīgu dzīvību katram, kas mums pievienosies. To dzirdēdams, Roks plaši atpleta nagus un izlaida viņus no savām ķetnām. Brāļi un Zau krita tieši jūrā, nolemti drošai nāvei, bet tad katrs no vējiem - Dienvids, Ziemelis, Austrums un Rietenis - satvēra vienu no viņiem un aiznesa kur nu kuro. Vecākais brālis tika atstāts kādā tālā, Tibetas vai Nepālas klosterī, starp mūkiem un viedajiem, bet bez savas grāmatas, vidējais - uz vientuļas salas, kur neviens nevarētu novērtēt viņa dzīvnieciņu, bet jaunākais piezemējās Indijas valdnieka pils dārzā, kur viņu atrada valdnieka visskaistākā sieva, kas viņu tūdaļ iemīlēja. Vienīgi Zau pazuda nezināmā virzienā.
Jaunākais brālis kritienā bija zaudējis atmiņu. Indijas valdnieka sieva ar savām kalponēm viņu apkopa un tad izlūdzās vīram atļauju jaunekli paturēt pilī kā izklaidētāju, un tā nu viņš klīda pa greznajiem dārziem, zālēm un dārgumu krātuvēm, starp dejotājām, kurtizānēm, karavīriem un muzikantiem, pārpilnībā, un tomēr - vienmēr kā kaut ko meklējot. Valdnieka sieva viņu iemīlēja arvien dziļāk, jo viņš bija ļoti skaists un jūtīgs jauneklis, bet, tā kā viņai piemita pareģes spējas, viņa jau zināja, ka viņa sirds pieder citai. Tas sagādāja skaistulei lielas sēras un viņa nolēma noturēt jaunekli pie sevis cik ilgi vien iespējams.
Kādu dienu greznajā pilī ieradās noskrandusi ceļiniece un izklaidēja valdnieku ar tālu zemju pasakām un dziesmām. Dzirdēdams viņas balsi, jaunākais brālis apjauta, ka viņā pamazām mostas atmiņas par dzīvi, kas viņam bijusi pirms bezapzinīgās klīšanas pa šo paradīzi zemes virsū. Kad ceļiniece aizgāja, viņš pēkšņi saprata, ka tā bijusi Zau, viņa visdārgākā pērle, un metās valdnieka sievai pie kājām, lūdzot, lai viņa sūta sargus pēc viņa mīļotās un ļauj viņiem satikties. Valdniecei acīs sariesās asaras, jo viņa negribēja zaudēt savu mīlestību, un tomēr godprātība bija lielāka par vēlmēm, tāpēc viņa aizsūtīja sargus pēc Zau. Kad mīlošais pāris satikās, viņa noslēpās aiz bagātīgi izrotātas kolonnas un raudāja, bet atkalsavienotie to savā laimē gandrīz neievēroja. Drīz viņi devās prom un jau pie pils vārtiem sastapa abus vecākos brāļus - vidējo bez dzīvnieciņa, jo viņš vientulībā bija mācījies atrast vispirms sevi un pēc tam meklēt citus, bet vecāko bez grāmatas, jo viņš bija aptvēris, ka patiesība nepieder nevienam, bet ir kopā meklējama. Savukārt jaunākais nu zināja, ka mīlestība nedrīkst pāraugt bailēs no zaudējuma. Klusi runādamies par piedzīvoto viņi devās prom no skaistās pils, līdz kādā brīdī pamanīja, ka ir saullēkts, tik spožs un krāsains, kāds nekad nebija redzēts - jo tieši mirklī, kad viņi neko nemeklēja, neko negaidīja un ne uz ko netiecās, viņi bija sasnieguši debesu pļavas un viņiem pretī auļoja dievu kumeļi, mūžības ziedu vainagus savās krēpēs nesdami.