Sapņu templis

Biju milzīgu apmēru rokmūzikas koncertā - cilvēku melnais tūkstotis, neizturams troksnis... Kaut kur netālu bija arī L., bet tai realitātē it kā nemaz nebijām kopā, tikai kā paziņas. Pamanīju, ka man blakus uz krēsla atstāta maza kastīte ar daudzām un dažādām kārtīm - tai skaitā L. totēmu kārtīm, kurās kustējās tādas kā filmiņas, ne zīmējumi, un manām Taro. Paņēmu tās rokā un izvilku Mērenības kārti, bet tad tās kreisā maliņa nolūza manās rokās, it kā kārts būtu veidota no plāna stikla. Nolūzusī maliņa nokrita un pazuda, nevarēju to atrast, bet tad pamanīju, ka kārts zīmējums pēc šī notikuma it kā sāk saplūst un savienoties ar apkārtējo pasauli. Tas manī izsauca savādu šoku un atmiņu plūsmu, kas bija tik intensīva, ka pavisam apstulbu tās dēļ. Sēdēju ne uz ko nereaģējot kā autists, tikai cenšoties aptvert to, ko pamazām atcerējos, kamēr mani jau pēc koncerta beigām atrada mana māte un vēl kaut kādi sveši cilvēki. Viņi nolēma, ka esmu zaudējusi prātu un vadāja visur sev līdzi, lai es sev neizdarītu pāri, bet man visi ārējie kairinājumi bija vienaldzīgi. Nozīme bija tikai tam, ko lēnām jutu sevī atgriežamies, līdz apjautu, ka neesmu no šīs pasaules, bet no pavisam citas, daudz tālākas un senākas vietas, un beidzot ir pienākusi iespēja tur atgriezties. Vienīgi tam man vajadzētu, lai cilvēki, kas man apkārt, pieļautu neiespējamo - viņu ticības spēks dotu man vajadzīgo enerģiju. Kādā brīdī piecēlos no sava stinguma un ar joprojām neko neredzošām acīm piegāju pie vienas no sievietēm, kas mani vadāja apkārt, un ieskatījos viņai acīs. Sākumā viņa smējās, bet tad viņai palika neomulīgi, es tā nekad nebiju darījusi un mans skatiens viņu biedēja. Un tad es viņai caur savām acīm parādīju to, kas esmu, vien pati to vēl nenojautu, tikai zināju, ka viņa to redz. Viņa iekliedzās, atgaiņājās ar rokām un sauca - tas nav iespējams, tas nav iespējams! - bet ar to bija pietiekami, lai es pamostos pilnībā. Nu zināju, kas man nepieciešams, lai es varētu aiziet. Greizi pasmaidīju, metos uz visām četrām, lai varētu ātrāk paskriet, un aizauļoju vecāku māju virzienā, pie sevis vien sodoties, ka tā būs pirmā vieta, kur cilvēki mani meklēs. Tiem, kas bija mani vadājuši līdzi sev, likās, ka man ir sākusies kaut kāda lēkme, tāpēc viņi sāka mani vajāt. Lai nezaudētu dārgo laiku, es ļāvos sajūtām un no maniem pleciem pēkšņi izauga šauru, garu un skaistu spārnu pāris, violeti brūnganmelns un līdzīgs sikspārņa spārniem. Tad es lidoju. Milzīgā ātrumā un baudot vēja pretestību šāvos uz dzīvokli, kuru steigšus atslēdzu un metos pēc pirmās lietas, ko man vajadzētu vārtu atvēršanai - mana smilšu pulksteņa, kura jēgu es beidzot sapratu. Vajātāji tuvojās, bet es izlēcu pa logu un laidos tālāk. Drīz es biju savākusi jau visas trīs lietas, kas man bija vajadzīgas - smilšu pulksteni, nelielu, baltu kastīti ar smalkām smiltīm vai sāli un lielu, skaisti noslīpētu smaragdu. Stāvēju uz kādas ēkas jumta, turēju šīs lietas rokās, priecājos par to skaistumu. Tad sajutu, ka pati esmu tapusi pavisam savādāka - jeb, pareizāk sakot, savādāks - biju pieņēmis to izskatu, kāds man patiesībā piemita pasaulē, no kuras nācu. Gara auguma bāls vīrietis ar tumšām acīm, melnām, viduslaicīgām augstmaņa drēbēm, melniem, bieziem, gariem, bizē sapītiem matiem un poētisku, mazliet vājprātīgu smaidu uz lūpām. Par spīti mazliet dēmoniskajam izskatam zināju, ka nebūt neesmu kaut kas dēmonam līdzīgs, tikai sens, noslēpumains un no nakts dzīlēm nācis. Apbrīnoju savu pirkstu smalkumu un elegantos spārnus, apbrīnoju visu to, cik pareizi iekļāvos šādā būtībā un cik skaists ir tas, kur došos, bet pats jutos kā kādas senas zīmes, atslēgas iemiesojums. Jau zināju, kas jāiesāk ar trim priekšmetiem, lai atvērtu vārtus un to tūdaļ grasījos darīt. Pēkšņi atcerējos, ka mani sauc Gīls un uzvaroši iekliedzos - arvien vairāk manas esības manī atgriezās un zināju, ka jau pavisam drīz būšu mājās.