Sapņu templis

Man viena no vietām, kas sapņos visai bieži atkārtojas, ir plaša, grezna ēka, ta ne pils, ta ne muzejs, kurā parasti neviena nav vai ir cilvēki tikai priekštelpās, pārējais viss tukšs un es varu klīst pa visādām interesantām vietām. Sākumā iegāju pirmajā telpā, tur milzīgos akvārijos bija kaut kāda zinātniska izstāde - ūdenī kopā bija salietas asinis un kaut kāda melna viela, bija rakstīts, ka tā esot kaut kāda īpaši maģiskām darbībām apstrādāta sperma un viss tas eksperiments esot priekš tā, lai caur maģiski alķīmiskiem procesiem radītu jaunu dzīvību. Tas viss tur kustējās kā dzīvs, visādi radījumi radās un izšķīda, un apkārt bija milzums cilvēku, kas ar baigo interesi to visu vēroja. Man tur nepatika un biju ar pavisam citu mērķi nākusi, it kā gribēju no jauna likt eksāmenu itāļu valodā, tikai uz daudz augstāku līmeni, pati nesapratu tikai, kāpēc, jo zināju, ka zināšanas man nav pietiekamas. Aizgāju uz eksāmentelpu, dabūju visus papīrus, sāku rakstīt, un te pēkšņi telpā parādījās Mida, paskatījās uz mani izaicinoši un izmetās ārā no telpas, bet es - viņai pakaļ, jo negribēju, ka viņa tajā milzīgajā ēkā pazūd.

Ilgi viņai joņoju pakaļ, kamēr nonācu pavisam tālā telpā, kur pavisam visu sapņu laikā esmu tikai kādas pāris reizes ieklīdusi. Tā ir tukša, ļoti saulaina, augstiem griestiem, un vienīgais, kas tur ievērības cienīgs ir, ir skaistā nišā novietota Pāna statuja klasiskā grieķu skulptoru stilā, no miesas krāsas akmens. Mida pieskrēja pie viņa un apgūlās, es viņu pacēlu un pēkšņi tā statuja atdzīvojās un bija pats Pāns. Viņš mani sveicināja, teica, ka ir ievērojis, ka es ik pa brīdim to vietu apciemoju un neaizmirstu un grib man dot ziņu, lai es zinu, ka es tai sapnī neesmu viena un tā vieta ir pa īstam, kur viņu var savā ziņā satikt. Tad viņš gribēja doties man līdzi atpakaļ uz ēkas ieeju, lai es viņam parādītu citus cilvēkus, kas nekad tālāk par priekštelpu nebija tikusi. Gājām atpakaļ, es domāju, kā gan citi reaģēs uz dzīvu statuju, kas pie tam ir iemiesojusi dievu, bet Pāns tikmēr bija pieņēmis parasta cilvēka izskatu, glīta, melnmataini sprogaina vīrieša ar mazām ūsiņām un kazbārdiņu, un platmali, lai noslēptu ragus, sveicinājās ar ļaudīm, teica, ka ir mans draugs un sauca sevi par Orestu.

Tad it kā bija nākamā diena, es biju atvedusi Shaitael sev līdzi, jo gribēju ar Pānu iepazīstināt. Vedu viņu uz tālo telpu, bet jau pusceļā, kolonnu galerijā pamanīju Pānu nākam savā Pāna izskatā un pamājam man ar roku, es Shaitael uzsaucu - skaties, tas ir Orests! - bet tad pamanīju, ka no otrā stāva un vispār visām pusēm nāk milzums citu tādu pašu sengrieķu dievību statuju, kas uz to brīdi iemieso šos dievus, pilnīgi viss panteons, kā arī daudz dievību un svēto no citām kultūrām, japāņu, ķeltu, milzīgi daudz. Shaitael nez kāpēc mazliet sabijiās no tā (un es visu laiku atkārtoju, ka viss ir kārtībā, un tā arī jutos), jo viņi visi klusēdami kustējās mums apkārt un pamazām ar savu kustību virzīja mūs augšup pa platām marmora kāpnēm, kamēr aizvirzīja līdz plašai zālei, kur stāvējām pie sienas pretī milzīgiem logiem, tieši iekšā spīdēja zeltains saulriets, un visa dievību rinda gāja gar mums un sveicināja, pēc tam stādamies puslokā mums priekšā un savā starpā kaut ko pļāpādami, viens japāņu dievs kaut ko otram stāstīja par diviem svētītajiem bērniem.

Tad viens no viņiem, laikam tas bija atkal Pāns, teica, ka katra no mums drīkst piesaukt trīs dievus no klātesošajiem un no katra no viņiem kaut ko vienu lūgt vai vēlēties. Es piesaucu Hipnu, Orfeju (kas it kā arī bija iecelts dievu kārtā) un Tanatu, bet tajā mirklī sapnis aizgāja miglā un nākamais, kas bija - es attapos pludmalē, varēja tālumā redzēt to pili uz klints, pie jūras stāvēja Pāns kā Orests, izskatījās apjucis un teica, ka ir pirmo reizi pa ilgu laiku aizgājis no turienes uz laiciņu, lai pabūtu starp cilvēkiem (tur blakus bija grieķu zvejnieku ciemats) bet nu viņam pietrūkstot spēka, lai atgrieztos un vajag kādu, kas rāda ceļu, jo sekot kāda pēdās viņš varot, un lūdza, lai aizvedu viņu atpakaļ uz Parettu, kā viņš nosauca to vietu.