Sapņu templis

Meklēju dāvanu savai mīlai un kaut kādā veikalā atradu kalendāru, kuru sāku pie balta galda šķirstīt. Bildes nebija pārāk lielas un interesantas, kaut kādas lauku mājas, bet dzīvas, un tad pa vidu bija divas lielas, kuras skatījos kā paralēlus sapņus - vienā kopā pa miglainu pļavu klusumā dejoja divas dzērves, kas pamazām pārvērtās par sievietēm šamaņu apmetņos, bet citādi kailas, un otrā bija trīs sievietes, māte un divas meitas - māte un vecākā meita melnmates, bet jaunākā ruda, visas brūnos spalvu apmetņos, un patiesībā it kā ūdensputni, kaut kādas pīlītes. Viņas rindā iebrida ezerā līdz krūtīm, sastājās riņķī un dziedāja ļoti jauku, maigu dziesmu, kurā lūdza,lai Dievs pasmeļ rokā debesu ūdeņus un lej pār Zemi, kas pretī dos savus ziedus, un tad rudmate kā ūdensputns ienira ezerā un pēc brīža iznira ar dzelteniem ūdensziediem rokās, kamēr viņas māte un māsa turpināja dziedāt. Un viņas bija ļoti jaukas un skaistas, it sevišķi māte, kurai it kā ļoti jauna izskatījās, tomēr ar senām acīm, un skaistu, maigu smaidu, tāda īsta arhetipiskā viedā, sargājošā māte.

***

Debesīs lidoja krauklis, savērpts no nakts tumsas, viņa spārnos mirdzēja zvaigznes, bet knābī viņš kā pērli nesa zemeslodi, līdz nolaidās uz Odina pleca un ielika to viņam trūkstošās acs vietā.