Sapņu templis

Biju dziļā pazemes alā, uz kuru veda gaisā levitējoši, gludi ledus tilti pazemes ledus katedrālēs, kurā bija sapulcējies milzums mītisku būtņu un arī cilvēki, bet visam pa vidu divos troņos sēdēja atlantu auguma vīrietis un sieviete ar zilganbālu ādu, ledaini, viņi bija ziemeļu kalnu valdnieki. Tad visi klātesošie sāka iet savādā riņķa dejā, kas pie reizes bija mežonīga un skaista orģija, un viss viņu radītais spēks tika veltīts kalnu saknēm un ziemeļiem. Un ala - sniegbalti caurspīdīgs ledus kristāls. Ievēroju divus cilvēkus - dzērves, viņi viens otram dejoja dzērvju deju, un divi vampīri atdeva viens otram savas asinis. Es stāvēju nomaļus uz ledus paaugstinājuma, biju uzaicināta tikai kā vērotāja, biju zilganā kleitā, ar sudrabbaltiem matiem un pati ledus bālumā, un skatījos, kā kalna valdnieks ar sudrabā un ledū veidotu zizli sit ritmu dejai - virszemē to varēja just kā vieglu zemestrīci.