Pēdējā laikā ļoti mēģinu nepieļaut neauglīgās negatīvās domas. Tas ir kā ravēt domu dārziņu no nezālēm - cerams paliks konstruktīvās kritikas krūmi, mērķu augļkoki, cerību dārzeņi un laimības puķes
Pēdējā laikā ļoti mēģinu nepieļaut neauglīgās negatīvās domas. Tas ir kā ravēt domu dārziņu no nezālēm - cerams paliks konstruktīvās kritikas krūmi, mērķu augļkoki, cerību dārzeņi un laimības puķes
Urā! Dabūju 10 - max punktu skaits praktiskajā daļā un prezentācijā kopumā mīnus astoņi no vispārideālā rezultāta, jautājumus arī neuzdeva, ha!
šodien šuvu kleitu eksāmenā. tas aizņēma sešas ar pusi stundas, pabeidzu pusstundu pirms atvēlēta laika beigām. ir kļūdas, it īpaši rāvējslēdzējs, jo tā pēdiņa bija vienkārši wtf (slēptā rāvējslēdzēja iešūšanai izmanto īpašu pēdiņu, bet šī bija vēl īpašāka), protams, vajadzēja iepriekš izmēģināt bet nu pēc kara visi gudri. rīt jātaisa grims un frizūra kā arī jāprezentē. pirmoreiz dzīvē drukāju planšeti, džeki bija laipni, kas patīkami. ir nedaudz bail, lūdzu rīt neko citu nedariet, tikai turiet īkšķus. (esmu diezgan nogurusi - prezentācijā mēteļa izstrāde vietā ierakstīju mēteļu iela).
UPD: tikko galvā izmēģināju prezentāciju, esmu vienu minūti pāri atvēlētajām desmit, nepietiks laika jautājumiem, urā!!! (man bail no jautājumiem)
Lēnām gatavojos eksāmenam, kļūst ar vien stresaināk un stresaināk, bet vismaz izdomātā mēteļjaka manifestējusies brīnišķīgā dailē. kā arī - nejauši uzzināju ka varu tikt iekšā letonikā ar savu eklases paroli, žēl ka tieši nedēļu pirms mācību beigām, pie tam es taču prasīju bibliotekārei vai tehnikums abonē kādas datubāzes un viņa teica ka nē. Hmm.
Sapņos bieži redzu visādus teātrus. Vai nu man ir kaut kas tiem jātaisa, vai, trakākais, man pēkšņi piešķirta epizodiska, bet svarīga loma, ir ģenerālmēģinājums un es nezinu vārdus, vai zinu vārdus, bet uznāk bailes ka būs kā ķimeles režijas stundās kur es varēju visko izdomāt, bet absolūti neko nevarēju performēt - neklausīja rokas, kājas un balss.
Sapnī man pie sirds gulēja maziņš mazītiņš sunītis, es biju aizbraukusi uz ziepniekkalnu, pie blakus kāpņu telpas visādi basketbolisti spēlēja basketbolu un smējās par manu sunīti, dzīvoklī bija bārs, kurā man nācās pieglausties spalvainām vīriešu kājām, nez kāpēc pamodos ar salauztas sirds sajūtu.