Vispār bieži sapņos "redzu" dzejoļus, diemžēl pamostoties atceros labi ja divas rindiņas.

Likās ka salūzis modinātājs,
Bet izrādās - apstājies laiks.

Liekas kungs un pavēlnieks precīzi atradis kas vainas mums kā nācijai un tautai. Ja pats ar kaut ko nenodarbojas uzreiz to vajag aizliegt. Ja man nav suns pilsētā tad vajag suņus aizliegt, ja es ar riteni nebraucu visi kas brauc ar riteni ir lohi, ja es neesmu gejs tad visi kas ir geji ir oi šausmas plus  vēl dažādi piemēri ko tagad dusmās nevaru izdomāt tas  pretīgi,ka  palielam neviens tālāk par savu degungalu (iespraustu savā pakaļā) neredz un tā arī būs ka te būs drūmi un briesmīgi kamēr šitā te paaudze nepazudīs nebūs te nekāda leiputrija 

Cepu bezē (pirmo reizi) un sanāca brūnas, porainas kakiņas. Secinājums: vajag vairāk kult un mazāk karsēt. Tad izdomāju cept biskvītu bet tā kā man grūti sekot receptēm (šoreiz pat nevienā nepaskatijos) sanāca salda pazole. Vienreiz kungam cepu šokolādes kūku, bet sanāca ļoti labs liels cepums kā arī madariņas dzimšanas dienā kūlu masu viņas siera kūkai un tā nesacietēja un iztecēja pa visurieni. Tā man iet ar saldajiem.

Kapēc es sevi turu tādos ļaunos grožos?

Vienā viktorīnā pēc uzvaras alkatīgi savācos sejas krēmu un masku testa tūbiņas un iepakojumus no madaras bet tā arī neesmu izmantojusi, tagad kauns.

Vakar piedzēros tīšām, bet šodien nejauši.

Kā arī visu laiku uzmācas pusaudzīgas (un diezgan piedauzīgas) domas par to kas es esmu. Vai es esmu šitas vai tas vai šitā vai tā es esmu? Visu laiku meklēju kaut kādu naratīvu kam pieslieties, bet tūlīt izrādīsies ka dzīvi nevar šitā ielikt kastītē. O ou. Ko nu lai dara?

Nu un kad no manis būs kaut kāda jēga un kad te viss būs kaut kādā kārtībā tad es varēšu dejot, jeb tad arī būs vēl jāpagaida?

Es reāli visu laiku eju uz normalitāti, bet pašai tas besī, nav skaidrs kapēc es tā daru ja varētu, piemēram, tā arī nedarīt.