Un baigi grūti arī nebūt traumētam, uzaugot sabiedrībā starp šādiem cilvēkiem. Kad tu sēdi savās lauku viesībās un tavs onkulis klaigā par to, ka visus, kas Rīgā brauc ar velosipēdu, vajadzētu pakārt. Un tad tu domā, vai tas ir joks, vai arī tev vajadzētu nekavējoties bēgt prom no telpas, skriet pāri grāvim un pļavai, un mēģināt dzīvam nokļūt līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai.