Sirdsbalss · čuksti

Vai man' dieniņ! Tu tik paraug, cik sen Tu esi mani pacietīgi gaidījusi, lai piesēstu un pačalotu ar mani, man dārgā sirdsbalss. Visu šo laiku Tu esi sekojusi man kā klusa ēna, cerēdama uz manu uzmanību, uz manu mīlestību. Vien es to atļāvos uz īsu brīdi - pa laikam Tevi tvēru, lai atkal palaistu - pa vējam.
Cik gan reižu esmu Tevi mīdījusi, lai neuzjundītu sevī vētras. Tā bija vieglāk. Aizbēgt. Aizmirst. Nedomāt. Nejust. Ignorēt un izlikties, ka viss ir kārtībā. Un jo tālāk ritēja laiks, jo skaudrāk Tu raudāji un plosīji mani. Un plosi. Laikam tieši tāpēc esmu ļāvusies te atgriezties. Lai izrunātos. Neko vairāk Tu šobrīd no manis nelūdz. Tikai sarunu. Esmu klāt. Parunāsim.

Nekas nenotiek tāpat vien, tas katram skaidrs. Un, iespējams, tāpēc tieši šovakar man tika atnesta literatūra. Kāpēc? Es to nelūdzu, bet, ja reiz atnesa, tātad vajadzēja.
Sāksim šķetināt kamolu pa dzīparam. Es Tev, mīļā, uzdošu tikai vienu jautājumu - kas man šovakar jāiemacās?
Viens mirklis, un... voilà:
"Baiļu izraisošās situācijas atkārtosies tik ilgi, kamēr attiecīgais cilvēks spēs apzināties savas bailes un iemācīsies tās pārvarēt. Kamēr negatīvā enerģija netiks pārvarēta un dzēsta, reālā dzīves situācijā pieaugušam var atkārtoties arī bērnībā pārdzīvotās baiļu sajūtas. Šīs bailes var izpausties arī agresivitātes, mazvērtības kompleksa... veidā. Bailes var izraisīt arī migrēnu, asinsrites traucējumus...
...Ikviens piedzīvo ienīgi to, ko pats vēlējies - neko vairāk, neko mazāk un neko citu..."
Tik vienkārši, un tomēr mans lielākais ienaidnieks, kas paralizējis manu dzīvi. Manu uztveri. Manu sadarbību ar Tevi. Bailes, kas paralizējušas manu darba dzīvi, inficējušas arī privāto.
Sirds sažņaudzas no domas vien par to, kā spert to pirmo soli. To grūtāko. Sižeti pārdomāti jau simtām reižu, vien atšķirība tāda, ka tā negatīvā enerģija, tā negatīvā doma ir tik ļoti manī iesēdusi, ka sižeta iznākumi nekad nav bijuši laimīgi.
Bailes mani nospiedušas. Trūkst elpas. Ilgojos pēc brīvības. Pēc viegluma.
Tad tik grūtu tematu Tu esi izvēlējusies mūsu pirmajai sarunai. Bez pieklājīga sasveicināšanās žesta - kā ar bomi pa pieri. Skaidri. Un pelnīti.
Darbs ar negatīvo enerģiju.

Atliek vien ļaut Tev vaļu izpausties...

Vien atlika atvērt sociālā tīmekļa vārtus, kad Tu it kā ar nejaušu rokas kustību liec man atvērt atbildi uz manu īso monologu.

"Skolotājs māca: „Daudzi cilvēki baidās no laimes. Laimīgam būt nozīmē mainīt daudzus ieradumus un zaudēt savu identitāti.
[Nopūta. Kur likties man ar savām bailēm zaudēt nosacīti stabilo pamatu?]

Bieži vien labais, kas ar mums notiek, rada nepatiku. Mēs nepieņemam labo – jo tas rada sajūtu, it kā mēs būtu kaut ko Dievam parādā.
[Diezvai cilvēkus, kam jūtos parādā, man stājas Dieva vietā, bet jā... Nav tā lāga sajūta - justies par kaut ko parādā. Jo sevišķi darbā.]

Mēs spriežam: „Labāk nebaudīt no laimības kausa, jo mēs cietīsim vēl vairāk, kad tā vairs nebūs pie rokas.”
[Mana mūžīgi pieticīgā daba.]

Baidoties krist, mēs pārstājam augt. Baidoties raudāt, mēs pārstājam smieties”."
[Lūk, te, pateicoties bailēm, esmu aizkorķējusi pudelei galu ciet. Te es pārstāju augt. Pārstāju DZĪVOT!]

(Citāti no Maktub)

Jāturpina ravēt baiļu radītās nezāles. Grūts darbs stāv priekšā.

Sniedz man atbalstu, sargeņģel!