Vien atlika atvērt sociālā tīmekļa vārtus, kad Tu it kā ar nejaušu rokas kustību liec man atvērt atbildi uz manu īso monologu.
"Skolotājs māca: „Daudzi cilvēki baidās no laimes. Laimīgam būt nozīmē mainīt daudzus ieradumus un zaudēt savu identitāti.
[Nopūta. Kur likties man ar savām bailēm zaudēt nosacīti stabilo pamatu?]
Bieži vien labais, kas ar mums notiek, rada nepatiku. Mēs nepieņemam labo – jo tas rada sajūtu, it kā mēs būtu kaut ko Dievam parādā.
[Diezvai cilvēkus, kam jūtos parādā, man stājas Dieva vietā, bet jā... Nav tā lāga sajūta - justies par kaut ko parādā. Jo sevišķi darbā.]
Mēs spriežam: „Labāk nebaudīt no laimības kausa, jo mēs cietīsim vēl vairāk, kad tā vairs nebūs pie rokas.”
[Mana mūžīgi pieticīgā daba.]
Baidoties krist, mēs pārstājam augt. Baidoties raudāt, mēs pārstājam smieties”."
[Lūk, te, pateicoties bailēm, esmu aizkorķējusi pudelei galu ciet. Te es pārstāju augt. Pārstāju DZĪVOT!]
(Citāti no Maktub)
Jāturpina ravēt baiļu radītās nezāles. Grūts darbs stāv priekšā.
Sniedz man atbalstu, sargeņģel!
