sirdnA

Sen nekas nav piezīmēts aiz tā banālā iemesla, ka nekas tāds jau nenotiek. Un, ja arī notiktu, esmu cieši pārliecināts, ka jūs to zinātu divas līdz trīs reizes labāk par mani, pusgadu pirms manis un tas vispār vairs nevienu nekratītu.

Bet cilvēks, mani ieskaitot, ir sociāla būtne un tādai būtnei, mani ieskaitot, ir ik pa laikam jāizplata kaut kādi pīkstieni un jāizdara kaut kādas kustības, lai sociums neizdomātu, ka šī persona, mani ieskaitot, ir pagalam, un kā būtu, ka mēs tagad savāktu viņas sērkociņu kastīšu kolekciju? Lūk, lai jums neienāktu prātā šāda aplama ideja, es, lai gan būdams tukšs no jebkā, kas varētu būt doma, notikums vai šitā, kā viņu, emocija, uzskatu par savu pienākumu bilst dažus vārdus.

Šodienas sprediķī es atzīmēšu dažus faktus, kurus vakar uzzināju pēdējais. Tas ir, uzzināju par šimpanžu kolosālo īstermiņa atmiņu. Es jau biju pieradis, ka ir dzīvnieki, kuri ātrāk par mums skrien (manā gadījumā - ar aizdusu sirgstošais bruņurupucis Ārnolds), tālāk lec (tas pats Ārnolds) un daiļāk dejo (skat. "Ārnolds"). Bet smadzenes gan mums ir ohoho, tā es pie sevis spriedu, restorānā pasūtījis zupu no Ārnolda. Bet kas tev deva.

Vispirms tie viltnieki iemāca šimpanzei skaitļus no 1 līdz 10, un kāda ir to secība. Tad viņi nosēdina šimpanzi pie ekrāna un tik ilgi elpo viņai ausī, līdz dzīvnieks iemācās sekojošu triku. Vispirms uz ekrāna pazib izmētāti skaitļi no viens līdz desmit. Pēc tam šimpanze ar pirkstu iebaksta vietās, kur bija skaitļi, pie tam dara to augošā secībā, par veiksmīgu rezultātu saņemot ābola gabaliņu un atzinīgus vārdus, jo šimpanze nav cilvēks, un viņai jāsaka atzinīgi vārdi ar āboliem.
Un tie skaitļi uz ekrāna tiešām pazib, parādoties uz 0.48 sekundēm. Pussekunde. Es ilgāk mirkšķinu ar kreiso aci, labā vispār ir ieķīlējusies. Pa pussekundi ne es, ne eksperimentā piedalījošamies cilvēks nespēja ne lāga pamanīt, kas vispār uz tā ekrāna darās, kamēr šimpanze vienā mierā bakstīja pa pareizajām vietām un štopēja ābolus.

Attiecīgajam šimpanzes pētniekam bija teorija, ka cilvēkiem arī kādreiz bija tāda spēja, bet tad šimpanžu senči mūsu senčus iztrieca no dziļā meža uz savannu, un savannā, savukārt, mums ar laiku izveidojusies vajadzība dalīties ar drusku sarežģītāku informāciju nekā mežā, un tā izveidojusies valoda. Nu, un valodas centri ir izplētušies pa fiksās domāšanas un īstermiņa atmiņas gabaliem smadzenēs, kā rezultātā mēs ilgi un plaši varam izrakstīties pa feisbukiem un citiem tīkliem, kamēr šimpanzes sēž savos džungļos un mēģina saprast, kurš kuru ir apčakarējis.

Lūk, tas man likās interesanti.

Morāle - ja kaimiņš ar milzīgiem zobiem tevi izmet no dzimtās palmas, neskumsti, pēc miljons gadiem tavi mazmazbērni atbrauks ar motorzāģi un šņakšņak pa kaimiņa okupēto palmu un pašu kaimiņu būrī.

Un kā jums iet?