Mon, Feb. 11th, 2019, 11:19 pm

Man ir nemaldīga nojausma, ka kādas no šī dēku pilnā vakara dalībniecēm varētu šilierēties pa Cibu un attiecīgi, mani gaida negaidot mugurā iesprausts saindēts svečturis, bet esmu jau savu nodzīvojis, turpmākai dzīvei jēgu neredzu, attiecīgi, varu teikt, kas nāk prātā.

Tā. Lai top zināms visās zemēs un internetos, sludiniet pilsētu laukumos, uzgavilējiet un uz brīdi aizmirstiet jel par to nabagu vannā. Jo es biju uz kolosālu kultūras notikumu, esmu piebāzts ar iespaidiem un tos visus jums pastāstīšu, nenieka neslēpjot. Varbūt drusku juceklīgi, bet tas no liela satraukuma.

Es biju uz latviešu sieviešu stendapu.

Jūtat? Latviešu. Sieviešu. Stendaps. Trīs vārdu kombinācija, kuras nav pat Bībelē! Toties Kaņepes kultūras centrā ir, un es tur biju un smēlos kultūru mucām vien.

Es līdz šim nebiju vispār apmeklējis latviešu stendapus, lūk. Sākt ar sieviešu stendapu, tas izrādījās kaut kas līdzīgs tam, kā es bērnībā sāku pazīšanos ar alkoholu. Nevis ar vieglu vīnu, bet ar konjaku, nepiesardzīgi atstātu uz viesību galda. Tā uzreiz un pa riktīgo, un uguns visos caurumos.

Runājot par caurumiem, tā bija ļoti populāra tēma. Kāda stendapiste aizrādīja, ka joki par sūdiem ļoti labi aizejot vīriešu stendapos, tāpēc viņas arī tā grib, un meitenes centās, gods godam.

Sēdēju, klausījos, vilku kopā iespaidus, un re, kas man savilkās.

Viens. Sasprindzinājums. Ja es mikrofonā dzirdu, kā māksliniece rauj gaisu un viņai no šausmām mute līp ciet - es izsaku vislielāko cieņu viņas drosmei un apņēmībai, bet viņas joki mirst nepiedzimuši. Man jau likās, ka tā ir jābūt, ka uz skatuves savādāk nevar, bet tad iznāca kāda pavisam melna meitene un runāja angliski. Un tas uzreiz bija smieklīgāk, jo viņa nelauzīja rokas un nepūta, viņa nebija izmisīgi nopietna, viņa bija cool un chill. Uzreiz radās vēlme kopā ar viņu pasmieties par viņas nedienām, nevis apskaut, paijāt un teikt, ka būs jau labi, pašam skaidri apzinoties, ka nē, nebūs gan, ai, ciešanu māte, nebūs! Tādu vēlmi man radīja vairums latviešu stendapa sieviešu zvaigžņu.

Divi. Joki. Kamōn, jūs to varat. Vēl drusku, vēl mazliet, mazdruscīti. Varbūt tā ir mana specifiskā humora izpratne, bet man tie viņu joki vairumā likās tādi kā neizstrādāti līdz galam, tādi kā apcirsti, neizauguši. Gribējās, lai tos pavilktu drusku garākus, vēl kādu teikumu galā, kādu negaidītu vārdu vai divus, un būtu jau daudz labāk. Vai arī tā bija aprautā un dzestrā runas maniere, kura jokus nevis maigi palaida dzīvot pasaulē un sniegt prieku cilvēkiem, bet aizcirta aiz tiem durvis un nobrēca:"Vācies, maita!", tiklīdz tie bija knapi pateikti. Vai arī tie joki bija uzrakstīti, bet neizmēģināti pateikt skaļi? Rakstītais vārds atšķiras no teiktā.

Trīs. Joku virziens. "Vīrieši ir idioti", protams, svēta lieta. Bet "es esmu idiote" tēma bija izvērsta stipri mazāk un saudzīgāk, reizēm pat vispār izlaižot, un tas neder, ne, neies cauri. Un, kad tēma pavīdēja, tad tik bēdīgi, ka atkal sametas žēl latviešu sievietes smagajā likteņa.

Četri. Pati skumjākā daļa. Kas bija pats labākais no visiem latviešu sieviešu stendapa dalībniekiem? Par kuru zāle smējās visvairāk, es pat vienu reizi maķenīt apraudājos un kuram aplaudēja visskaļāk un sirsnīgāk? Pareizi, raženi noaugušam krievu puisim. Tas vairs nav mans personīgais, šauri glupais baltā vīrieša privilēģijās ieaugušais neviedoklis, bet gan fakts.

Atmiņas man nav nekādas un vārdus neatceros. Atminos tikai to, ka melnā meitene bija forša. Un tā ar milzonīgo siena gubu uz galvas, tai, manuprāt, bija labāk izstrādātie joki. Un, man liekas, pati jaunākā dalībniece bija visai sakarīga, vismaz teksta ziņā Un teoloģijas studente, mhm.

Es vēl labprāt aiziešu uz tādu vai līdzīgu pasākumu, man patiesībā tīri labi patika.

Mon, Feb. 11th, 2019, 11:32 pm
[info]sirdna

Mhm :)