Nu lūk, stāsta varonis, kuru es bez liekas kautrības saucu par sevi, nupat lielā panikā ieskrēja mājā, kur viņa sirdsdraudzene neko nenojauš un patērē ābolus un literatūru. Turpinājums no pagājušās reizes, tātad.
----------------------
A apgrauztās serdes galīgi nebija manu interešu lokā un viņa ar smalko sievietes intuīciju sajuta, ka kaut kas nav labi.
“Kas ar tevi?” viņa ieskatījās ciešāk manā visai trīcošajā sejā un satrūkās.
Jā, kas ar mani? Kā lai tagad populāri paskaidro, ka mājas siena ir noklāta ar zīmēm, kuras iezaigojas, kad pagalmā savu leijerkasti no elles čīkstina kāds milzis melnā hūtē?
“Tur – bija – nu – atnācis – viens - ēē - ”
“Kas tur ir bija, bandīti kaut kādi?” A bija attapīgāka par mani.
“Jā!” es atvieglots piekritu, bandīti bija ļoti laba versija. Man patika bandīti. Lieliski cilvēki, varēja tiešām atnākt.
No turpmākās skaidrošanās mani paglāba neganti lāsti, kuri gāzās iekšā pa vaļā atstātajām ārdurvīm. Jurčiks vispār nemēdza būt visai izvēlīgs savos izteicienos, tas ir, tieši otrādi, viņš bija gaužām izvēlīgs, un labprāt izvēlējās tos stiprākos un no apakšējā plaukta. A tad parasti vaibstījās un stāstīja Jurčikam, ka viņa ir sieviete un viņas klātbūtnē varēja jau nu pieturēt muti, bet vecais par viņas klātbūtni daudz nebēdāja.
Bet šoreiz Jurčiks daudzkārt pārspēja pats sevi un blieza vaļā gan sarežģītas konstrukcijas, gan vienkāršu brēkšanu, stiprinātu ar tīru, neatšķaidītu niknumu. A uzlēca kājās un skrēja skatīties, kas notiek. Man pagalmā iet negribējās, gribējās palīst zem gultas, tomēr pēc neilgas cīņas mans lepnums uzvarēja veselo saprātu un es negribīgi sekoju A.
Pa pagalmu lēkāja Jurčiks, lamājās un spārdīja kaut kādu nelielu priekšmetu uz zemes, apmēram futbolbumbas lieluma kunkuli. No atvērtajām durvīm un loga krītošajā gaismā tas izskatījās pilnīgi melns.
“Apmetuši cilpu!” viņš brēca, "Apvilka gan, maita!" Tas bija sausais atlikums no viņa tirādes, kaut kāda cilpa un kaut kāds maita, un man likās, ka vismaz par maitu man ir kaut kāda nojausma. Pēc dažām minūtēm Jurčiks sāka zaudēt enerģiju, cik tad tāds vecītis var pabļaut, un A gāja klāt un prasīja par bandītiem un kas te notiek.
Jurčiks pablenza uz mani, es paraustīju plecus.
“Bandīti gan,” viņš nospļāvās, “tādi bandīti, ka bandītāk vairs nevar!”
“Es zvanu policijai,” teica A un iesteidzās mājā.
Jurčiks nopūtās un vēlreiz iespēra pa bumbuli, kura, es biju diezgan drošs, pirms zvejas un baisā milža vizītes te nebija.
“Labi, lai meitene zvana, es pamēģināšu vienu lietu. Varbūt ka izdodas.” Vecais devās uz savu šķūni.
Es nopētīju kunkuli. Izskatījās pēc tāda kā kamola, sapīta no kādas resnas virves. Tauvas? Varbūt kaņepāju? Nelikās sintētiska, bet neesmu liels striķu speciālists. Viens virves gals rēgojās ārā no kamola un pazuda zemē. Turējās diezgan cieši, Jurčika futbolista izgājieni to tikai kūļāja uz vietas.
No mājas iznāca A ar telefonu.
“Dīvaini,” viņa teica, “es zvanu uz 112 un visu laiku rāda aizņemtu.” Viņa brīdi paklausījās pīkstienos, tad noņēma telefonu un ieskatījās ekrānā.
“Kas tas,” viņa sarauca pieri, “es zvanu pati sev! Galīgi dulla, vai?” Viņa pārtrauca zvanu, rūpīgi uzspieda 112 un zvana pogu, bet uz ekrāna kā izsaucamais atkal parādījās viņas pašas numurs.
“Kas par sviestu!” Viņa vēlreiz nospieda 112 un noskatījās, kā zvana pati sev.
“Pamēģini no savējā,” A teica, un izslēdza telefonu. Jurčiks ņēmās pa šķūni, tur kaut kas krita un gāzās.
Gājām mājā pēc mana telefona, bet ar to bija tas pats stāsts - gan 112, gan citi numuri beidzās ar to, ka telefoni zvanīja paši sev.
Devāmies pie Jurčika, kuram bija kaut kāda aizvēsturiska Nokia un uz to varbūt neattiektos smārtfonu problēmas. Kā sarunājuši – tikko iznācām no mājas durvīm, no šķūņa visā savā godībā iznāca Lietavu saimnieks un telefona jautājums uz brīdi kļuva otršķirīgs. Zemi bradāja parastie Jurčika zābaki, tajos bija sabāztas parastās caurās Jurčika treniņbikses. Toties augstāk, tur bija interesanti, Jurčiks bija uzkāris uz sevis bruņukreklu. Nu, tādu, no metāla stieples vijumiem, kā viduslaikos. Ar bruņu plāksni uz krūtīm. Virs bruņukrekla turpinājās Jurčiks parastais, saulē nodedzis, krunkains un ļoti adekvāts lauku vecis bruņukreklā. Rokā viņš turēja zobenu, jo priekš kam vilkt bruņukreklu, ja tev nav zobena, vai ne?
“Širmis aizbraucis!” A iepīkstējās un drošsirdīgi aizlīda man aiz muguras, bet bruņotais Jurčiks par mums īpaši neinteresējās. Viņš piegāja pie melnā kamola, drūmi to aplūkoja un mazliet kautrīgi nomurmināja: “Ar dievpalīgu. Ja var.”
Tad dūšīgi atvēzējās un gāza ar zobenu pa kamolu. Nošķīda dzirksteles un noskanēja tā, it kā zobens būtu trāpījis krietnam baznīcas torņa zvanam, nevis virves kamolam, un tas arī bija viss rezultāts. Jurčiks saguma.
“Nesanāk, “ viņš nopūtās. “Kas tur var sanākt, kas te no manis vairs ir palicis.” Vecais likās izšāvis visu pulveri.
“Nu, kā jums ar zvanīšanu?” viņš jautāja.
“Mums ir dīvaini,” es teicu, “mums telefoni zvana paši sev”.
“Nuja,” Jurčiks pamāja. “Iet laikam līdzi, draņķi nemazgātie.” Viņš atkal iespēra pa kamolu
“Kas kur iet?” A gribēja zināt.
“Ā, tu jau neredzēji,” teica bruņnesis Jurčiks. “Mums te bija ciemiņš. Mani meklēja. Īsti neatrada, bet vietiņu, maita, iezīmēja, mezgliņu aizmeta. Spoguļa mezglu.”Jurčiks pamāja uz melno bumbuli.
“Tas mūs te tagad tur. Aiziet no šejienes vairs nevar, visi ceļi ved atpakaļ pie mezgla. Palīgā arī nevienu nevar dabūt, re, pat zvani nāk atpakaļ. Kamēr Spoguļa mezgls ir sasiets, tikmēr nekur mēs netiksim, abet atsiet viņu pašam velnam neizdosies.” Jurčiks vēl kādu brīdi lamājās, bet galīgi bez enerģijas
“Viss,” viņš teica, kad piekusa. “Fiņita ļa kaput. Gaidām ciemiņus.”
Nu lūk, un , kā jau teicu, ar ceturto reizi man šito vajadzētu piebeigt. Vai piekto. Lai šie pagaida ciemiņus pagaidām :).
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}