sirdnA

Mazs kaķīts, mazs samurajs uz ceļa satikās un brīnījās. Labu brīdi. Klusums ieilga.

Samurajs bija maziņš, toties trenēts izturēt neizturamo, tāpēc pirmais nenocietās kaķītis.

"Kur zaķītis?" viņš jautāja.

Samuraja sirdī atplauka nevis viens, bet divi ķiršu koki. Pirmais tāpēc, ka viņš tomēr bija izturējis neveiklo klusuma brīdi. Otrais tāpēc, ka viņam bija iespēja parādīt, cik ļoti pieklājīgs viņš ir. Senču gari noteikti ar viņu tagad briesmīgi leposies un kaitinās citu samuraju senču garus - re, kāds mans sīkais tikumīgs, a ko tavs nīkulis, e? E? Hahaha!

"Labdien," samurajs nīgri teica.

"Labdien," kaķītis atbildēja, mulsi vērodams samuraja ķiršus. "Zaķīti neredzējāt?"

"Kā izskatās zaķītis?" jautāja samurajs, kuram viss dzīvais bija vienots un viņš lāgā neatšķīra zirnekli no govs.

Diemžēl kaķītim pa rokai nebija zaķīša, ar kura palīdzību varētu nodemonstrēt, kā zaķīši izskatās. Sajutis neatrisināmu problēmu, kaķītis mēģināja noslēgt sarunu un aizlaisties no šī dīvainā, ar ķiršiem piebāztā subjekta.

"Tad neko...es tad tā lēnītēm uz pelītēm, ja?" viņš nedroši teica un sāniski tipināja prom.

Samurajs Zaķis noskatījās, kā aiz kaķīša šūpojas smilgas un apzinājās, ka beidzot ir patiesi brīvs no savas pagātnes. Tūkstošiem reižu satiktais kaķītis viņu neatpazina, kāpostiņi bija pilnīgi vienaldzīgi, bet sunītis, kad mēģināja skriet viņam pakaļ, tika apstādināts ar skatienu vien.

Zaķis būtu pasmaidījis, bet brīvajiem smaidīt nav vajadzības. Viņš vienkārši devās uz jebkurieni.