Fri, May. 5th, 2017, 12:51 pm

Runājot par augsto politiku, būs aplam interesanti, kad parīt par Francijas ķeizarieni iecels madam ļepen.

Lai gan es ceru, ka neiecels.

Viņa ir nesmuka un balss viņai kā ļaunās pamātes ļaunajai pamātei. Un tāds nelabvēlīgs acu skatiens, kurš vēsta "pagaidi tik, krupi, kad mēs ar tevi nonāksim telpā bez lieciniekiem".

Vēl par politiku runājot, tajos "uz galda uzklātā baltā palaga svētkos, jo galdauta mums nav un nevajag lieki domāt par karameles krāsas traipiem, kuri izceļas spožajā saulē", karoč, briesmīgi nikni salutēja šoreiz.

Vēl pusdivpadsmitos naktī es savā nepatriotismā vārtījos pa gultu un kunkstēju, kad reiz beigsies tā dārdēšana aiz loga.

Fri, May. 5th, 2017, 04:53 pm
[info]sirdna

Populārs viedoklis, bet, manuprāt, nepamatots.

Vecie politbiroja bruņurupuči tādi bija tikai saldajos astoņdesmitajos, kad zobi bija izbiruši un Alcheimers valdīja pār 1/6 daļu no sauszemes. Pie varas jamie nonāca agrāk, kad acu skats bija modrs un saindēts duncis pa rokai. Jamie salīda Politbirojā ar zobiem, nagiem un mucām asiņu, tās nebija nekādas sūda vēlēšanas, tā bija lodes pierēs un ledus cērtes bietēs, tā biedri komunisti kārtoja štelles.

Un, kā jau diktatūrās mēdz notikt, varu iegūt ir grūti, toties to ir viegli noturēt (skat.biedra Makiavelli novērojumus). Kad vilku bars bija izkāvies, iestājās piesardzīgs pamiera stāvoklis, aka stagnācija. Vecie monstri gozējās saulītē, audzēja vēderus, zaudēja matus, zobus un saprātu, bet jaunie pēc paraduma baidījās no visa.