Vispār, jūtos pagalam nelāgi. Pirms pāris dienām klumpačoju mājās no darba un notika Neērts Gadījums. Te jāpaskaidro, ka manas smadzenes ir visai mazjaudīgas un pēc dienu gara sasprindzinājuma tās mēdz bezspēkā saļimt un klusi nolādēt savu likteni. Intelekta koeficients paiet zem nulles un apkārtējās pasaules iespaidi izslīd cauri apziņai bez jebkādas apstrādes.
Nu re, un šādā apstulbotā brīdī man klāt pienāk kāds subjekts kas teicami runā lietuviski, bet krieviski/angliski nemaz. Izvelk no kabatas papīrīti, no kura es nosecinu, ka kungs ir fūres šoferīts, nomaldījies Pārdaugavas labirintos un tagad dikti grib mājās uz Kauņu. Fūre arī tepat stāv. Palīdziet, ļaudis!
Ar mokām sāku darbināt smadzenes. Vispirms skatos apkārt, vai nav kāds cits upuris, uz ko novelt atbildību. Sāpe, nav neviena, laikam samukuši krūmos un ņirgājas, seski. Intelekts jau ir tiktāl pamodies, ka saprotu, ka vajadzētu atbildēt, ka es Rīgā nedzīvoju un par Kauņu neko neesmu dzirdējis, bet tas pats intelekts aizrāda, ka nu jau ir par vēlu mētāt muļķi un jāsāk tik palīdzēt šoferim.
Prāts mundri rūc un tik uzņem apgriezienus. Es jau sāku apjaust, ka Kauņa tas ir kaut kur dienvidos, ka dienvidos ir arīdzan Jelgava un ka patiešām manos spēkos ir paskaidrot, kā tikt līdz Jelgavas šosejai un tālāk tad jau lielceļa kapteinis pats lai kuļas kā māk. Es reizes trīs sīki izklāstu, kā tur nokļūt (valodas barjera). Šoferis beidzot ir sapratis manu sakāmo un arī es pārliecinos, ka viņš mani sapratis pareizi. Beidzot nelaimīgais mani sirsnīgi patencina, ielec savā milzu mašīnā un aizrūcina manis norādītajā virzienā.
Es līksmi kātoju tālāk, apmierināts ar savu labo darbu. Bet izrādās, ka smadzenes, bremzes sasodītās, visu šo laiku ir veltījušas ieskrējienam un tikai tad, kad es redzu fūri aizlīgojam ap stūri, mana organiskā datu apstrādes mašīna sasniedz savu parasto stāvokli. Atkal esmu mirdzoši gudrs, intelekts lien pa visām šķirbām ārā, gudras domas čum un mudž.
Stāvoklis ir tuvs laimei.
Un tad mani dūcošie neironu miljardi vienlaicīgi noraida - Bļins, es tak to nelaimi aizsūtīju uz Jūrmalas, nevis Jelgavas šoseju!!! ĀĀĀ!!!
Es ar kolosālu skaidrību aptvēru savu globālo, monolīto un visaptverošo stulbumu, tā bija fantastiska sajūta, kad es sajutu, kā viss - vakara saule, koki, vējš, šalcošās lapas, ezers un mājas pēkšņi iegūst dvēseli - vai arī es tikai tagad šo dvēseli ieraudzīju - un visa pasaule un es uz īsu brīdi bijām kopā, bijām vienoti un visi domājām vienu domu - idiots!!
Es ceru, ka ar to džeku viss ir labi.