sirdnA

Sērfoju pa visas gudrības avotu. Skat, ko iekš Apollo Kristiāna Lapiņa drukā: "Ja reiz cilvēki tik daudz laika pavada iepērkoties, loģiski rodas jautājums, pa kuru brīdi viņi pagūst dzīvot."

Mēģināju rast gudru atbildi uz, khem, gudru jautājumu. Loģiski, radās pretjautājums - kad ta vispār dzīvoju, ? Kamēr guļu, es taču nedzīvoju, vai ne? Veikalā, kā norāda viedā autore, arī nav dzīves. Darbs - protams nē, tā es maizītei pelnu, lai varu dzīvot, lai kad tas arī negadītos. Skolā un arī augšskolā bieži dzirdēju tekstus - lūk, iziesiet dzīvē, tad jā, tad tik sāksies, tad tik ies vaļā pa riktīgam. Tātad pirmos gadiņus divdesmit un vēl trīs četrus es nedzīvoju, es gatavojos dzīvot? Es biju beigts? Kur tā dzīve ir ierakusies, a? Kad es sarunājos ar kādu, vai tā ir dzīve? Ja jā, tad vai tā būs dzīve, ja es to daru lielveikalā - ļoti riebīgās un visādīgi nicināmās patērētājkultūras templī?

Karoče, riebjas man tādi raksti un tādi jautājumi. Jāstrādā nemaz nav, vai? Lai varētu dzīvot.