sirdnA

Sapņoju, ka esmu miris un kopā ar citiem svaigi mirušajiem dzīvojos pa uzgaidāmo zonu, kamēr ar mums tiks galā un nosūtīs tālāk. Mums ir izdalīts paprāvs šķūnis, kurā mēs mētājamies pa grīdu un snaužam. Ir auksts, no ieejas pūš vējš un mēs valstāmies tā ap vidu. Tad divi sargi ienes kasti ar kārtējo klientu, kurš nav īsti cilvēks, ienes šķūņa aizmugurē tumsā un izgāž uz grīdas. No tumsas izlien taustekļi un atnestais klients sūdzas, ka viņam ir šauri, un neērti un viņš jau negrib nevienam traucēt, bet tādā šaurībā arī ilgi neturēsies. Tad kāds ieslēdz gaismu un sākas bļaušana, jo šķūņa aizmugurē mētājas absolūts neradījums, taustekļu un ļerpatu masa, tipisks elles izdzimums. Tādam te nav, ko darīt, ir tak skaidrs, ka šitais iet pa taisno uz elli, sašutums par birokrātijas trulumu.
Mošķis vairs neturas cieši kamoliņā un atslābinās. Bļaušana paliek niknāka, jo tas ērms aizņem gandrīz visu šķūni. Man uzkrīt virsū resns tausteklis, es savācu segu un mēģinu aizrāpot tālāk no mošķa. Pamostos ar notirpušu roku, kaķis ķērc pēc brokastīm.