sirdnA

Tā bija viena no pirmajām lietām, kuras es apguvu Rīgas sabiedriskajā transportā. Mācība īsumā ir tāda - ja nu esi gadījies piestampātā busā un stāvi kājās puslīdz ērti, tomēr bez īpašām manevra iespējām, tad nekad, nekādā gadījumā, neparko nelaid nevienu sev garām. Ja kādam briesmīgi vajag kaut kur spraukties - nu, lai spraucas, Dieva cilvēks, lai viņam laba veselība! Bet tu stāvi, kur esi un nekusties ne par milimetru. Cieti!

Kāpēc? Elementāri, Mendelson. Izspēlējam situāciju. Tu, cilvēks, stāvi, iekrampējies stangā ar vienu roku, otrā turi savu plaukšķdatoru un studē kaut ko par Romas impērijas sadzīvi. Pie horizonta parādās ukris, kuram kaut kas ir ļoti, ļoti vajadzīgs otrā pusē un viņš tagad sprauksies tev garām. Tu, būdams pieklājīgs kā idiots, saliecies pāris līkumos, izpūt gaisu, ieņem nedabisku ķermeņa stāvokli un gaidi, kad ukris palīdīs tev garām, lai pēc tam atkal nostātos cilvēka cienīgā pozā.

Bet ukris, konstatējis, ka tavas mokas un pašaizliedzība ir viņam radījušas gana ērtu eksistenci tepat, aizmirst par savu lielo vajadzību kaut kur tālumā un apmierinās ar dzīvi tepat uz vietas. Nostāties cilvēka cienīgā pozā vairs neizdodas, jo tad būs jāsabradā ukris, bet tu principā mīli visu dzīvu radībiņu, pitekantropus ieskaitot. Tā nu tev ir jāpaliek ar izpūstu gaisu un šķībam kā Pizas tornim, jo vieta bija tikai vienam cilvēkam, nevis vienam cilvēkam + ukrim.

Tātad - Trolejbusa Spēlē zaudē tas, kurš laiž garām ukri.