sirdnA

Līnijdejas visumā ir labs vaļasprieks. Ir gan daži trūkumi.

Galvenais būtu saistīts ar to, ka vismaz teorijā tam pasākumam ir izrādes, šova raksturs, un attiecīgi dejojot pieklājas izriezt krūti, kādu Dievs devis, plati smaidīt un šķaidīties ar sajūsmu pa labi un pa kreisi.

Ir personas, kurām ir kaut kādas slimīgas vielmaiņas novirzes un kuras spēj šķaidīties ar smaidiem un sajūsmu zirga devās stundām ilgi. Es tā nevaru, nu nav manī tās sajūsmas. Nemāku arī to noimitēt gana daiļi. Es līnijdejoju aiz tā paša iemesla, kāpēc dažs labs cits dodas makšķerēt, pīpo šņabi un šņauc sēnes. Tas atslābina, relaksē un novērš domas no ikdienas. Raugi, kad cilvēks līnijdejo, viņam ir jādomā par soļu virkni, nevis par dzīvi kā šitādu. Sāksi domāt par dzīvi - sajuks solis. Obligāti sajuks, kaut tu to danci lēkā piekto, sesto gadu. Pārstāsi domāt par dzīvi - prātā iestāsies miers un apskaidrība. Ko arī vajadzēja iegūt.

Tikai kaitina tās piezīmes - ko tik drūmu seju? Nevis drūmu, bet sevī vērstu, aha...komunicēju ar iekšējo Budu. Nu, neinteresē mani tas šova elements un uz skatuves pa šiem gadiem esmu uzdabūts laikam reizes 4, ja tā paskaita (pūlis Bauskas festivālā neskaitās). Par ko man pieklātos kaut kāda balva par mūža ieguldījumu tautas garīgajā veselībā, lēkājošs tuklis var smagi iekmēt vājākus prātus.

Lai gan pietiek vājāku prātu arī tāpat, tai pašā Bauskas festā. Principiāli līdīs virsū, Latvijas Radio I produkti.