sirdnA

Cienīts kungs! Es jums visnotaļ tagadīt varētu sacīt tā, kā mani mācīja sacīt maniem klientiem! - Kā es jūs saprotu!
:) Sākumā mani tā mācīja, bet beigās es tiešām sapratu, ka es viņus saprotu, ka man viņu ir žēl, un ka "optimālā risinājuma meklēšana" nav tikai skaņa. Man ir Stokholmas sindroms uz maniem apkalpojamajiem korporativajiem "pacientiem", kuri zināmā mērā tura mani par ķīlnieku, un es uz viņiem, tā sacīt, empatizēju. Savukārt mana tagadējā priekšniecība nevar saprast, kāpēc es "iedziļinos". Jo nevajagot. Tas neesot mans darbs. A tur pretī tak ir perzonība, un viņam ir problēma.
Par grāmatām arī saprotu. Meita I nevar pat Hariju Poteru izlasīt, jo nav laika, aber laika pietek, lai ļurinātu bezjēdzīgos čatos vai vienkārši gulētu ar kājām griestos.
Nu jā, un visādas Prečeta grāmatas arī es esmu sev sapirkusi.
Manu Meitu Tēva Māsa itin bieži redzama sēdot pie vispārizglītojošās skolas X direktores kabineta, jo viņa, lūk, audzina divus puisēnus, nu jā. Bet pati skolā vispār bija pirmā skolniece, un skolu beidza ar medāli.
Tā kā, zinko, Sirdnastēvs, izmirstoša rase mēs esam. Mēs un visādīgi te līdzīgie grāmatu lasītāji. :)